Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 23.sējums

336 Atmiņas
Pēdējo reizi Antona namā biju 1959. gadā, ciemodamies pie Leona Ancīša. Kad
nākamo reizi staigāju pa Aknīsti, nams jau bija nojaukts, blakus būvēja kaut ko citu.
Arhitektūras dēļ Rīgā šāds divstāvu koka nams būtu saglabāts.
Aknīstes ebrejiem dzeltenās zvaigznes nelika piešūt. Trotuāru tad miestiņā nebija,
tādēļ pa putekļainajām ielām visi staigāja kopā. Ebreju mājas gan no 1. līdz 17. jūlijam
uzraudzīja. Pašaizsardzībnieki organizēja ebreju darba komandas un veda uz Lielo purvu
izrakto kūdru sazaķot. Augusta beigās mūsu tēvs nopirka 100 kubikmetru pakaišu
kūdras. Dienas trīs to krāvām šķūnītī, pie zaķīšiem atrazdami ebreju ēdiena paliekas.
18. sējuma 27. lappusē A. Strangas raksta “Atsaucēs un komentāros” lasu: “Labi
zināms, ka nevienam latviešu pašaizsardzībniekam vai pat V. Arāja komandas loceklim
ebreju iznīcināšanai netika izdalīti automāti, par sprāgstošām lodēm nemaz nerunājot.”
Un tomēr atkārtoju pusgadsimta garumā desmitiem reižu dzirdēto: Oskara Baltmaņa vīri
apšāva Aknīstes ebrejus no smagā ložmetēja ar sprāgstošām lodēm, citiem Baltmaņa
komandas locekļiem ar mašīnpistolēm un Aknīstes pašaizsardzībniekiem ar šautenēm
piepalīdzot.
Vācieši nedeva ieročus Jēkabpils un Ilūkstes apriņķa pašaizsardzībniekiem. Tieši
otrādi – viņi vāciešiem nodeva milzīgu daudzumu ieroču.
Vispirms jāpiezīmē, ka 1940. un 1941. gadā ieroci “automāts” nepazina. Šis vārds
ieviesās pēc 1944. gada. Bija mašīnpistoles – rokas ierocis ar garu patronkārbu, bija
patšautenes jeb vieglie ložmetēji ar lielu, plānu un apaļu patronkārbu. Karam sākoties,
krievu armijā pēc tā laika reglamenta kājnieku rotās bija ložmetējnieku vadi ar vienu
Maksima tipa smago ložmetēju, kas šāva ar lentēs sastiprinātām parasto šauteņu
patronām. Sarkanās armijas bruņojumā bija arī patronas ar sprāgstošām lodēm. Ar
nokrāsotiem galiem.
Leišmales pagasti 26., 27. un 28. jūnijā pieplūda ar Lietuvā sabraukušām Sarkanās
armijas vienībām un atsevišķi klīstošiem zaldātiem. Daudzi slēpās tukšām rokām, bet
lielākās vienības stiepa līdzi visāda veida ieročus un munīcijas kastes. Nedēļas divas
vīri ar sarkanbaltsarkanām lentēm uz piedurknes un šautenēm plecos viņus gūstīja ciet.
Mums tuvajos Leimaņos notika asiņainas sadursmes, diezgan daudz sarkanarmiešu nošāva.
Aknīstes pagastā Vilkapurvā un Briežusilā šaudījās gan, bet vairāk pabaidīšanai,
jo nošauto nebija. Mūsu siena šķūnī pļavas malā grupiņu saņēma rīta agrumā guļošu.
Vienu no tiem – Vaņu – tēvs paņēma uz mājām pastrādāt un paēdināt, pēc kāda mēneša
viņu lika aizvest uz Daugavpils stalagu un tur paņemt citu. Aizporē sagūstītos saveda
Indārēs, kādus trīsdesmit sadalīja saimniekiem. Pats savām acīm redzēju, ka atņemtie
ieroči gulēja kaudzēs. Mašīnpistoles un patšautenes bija arī krūmos un grāvmalās
atrodamas. 1941. gada augustā salasītie ieroči bija viens no iemesliem, kāpēc manas
māsas vīrs Alfrēds Caune (1921–1995) 1951. gadā dabūja 25 gadus. Tikai 1963. gadā
atgriezās no Intas raktuvēm.