Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 23.sējums

Jānis Britāns. Liecinieku vairs nav…
Vairākus gadu desmitus šī nama Antona zāle (tā to sauca visās afišās) bija vienīgā
sarīkojumu vieta Aknīstē. Tiem laikiem liela, ar 300–400 sēdvietām, labi neatceros.
Pirmo reizi tur biju pavisam mazs, ap 1936. gadu, kad Aknīstes vietējie teatrāļi rādīja
Deglava “Veco pilskungu” ar Brūveru Mežaraupu barona lomā. Tad divus gadus pēc
kārtas, kad vecākā māsa mācījās Aknīstes pamatskolā, mani ņēma līdzi uz skolas
Ziemassvētku eglīti. Tikai 1939. gadā, kad uzcēla jauno skolas namu, kur zāle bija
lielāka, Antona zāle palika tās ēnā. Tomēr arī pēc kara te notika sarīkojumi, uz šejieni
brauca Rīgas teātri, te rādīja kino.
Lūk, šinī zālē 1941. gada 17. jūlijā tika sadzīti visi Aknīstes ebreji. Visi un vienā
dienā. Te viņi pārnakšņoja vienu nakti.
“Te viņi tika turēti divas dienas. Šai laikā vietējiem komjauniešiem lika rakt bedri
upuriem.” Nepareizi. Līdz apšaušanai bedres netika raktas.
Vispirms jau šo cilvēku grupu nevar saukt par komjauniešiem. Bija starp viņiem
arī komjaunieši, taču vairums bija dažāda vecuma padomju aktīvisti, kurus Aknīstes
komandanta Jāņa Valdmaņa saorganizētie pašaizsardzībnieki bija arestējuši un nometinājuši
Indāna šķūnī. Cilvēku 18–20, varbūt pat mazāk. Ar četriem no viņiem esmu
savulaik par šiem notikumiem runājis, lai gan viņiem atcerēties to bija ļoti nepatīkami.
Bija nerunīgi. To gan visi apgalvoja, ka no Indāna šķūņa atdzīti 19. jūlija agrā rītā,
sadalīti divās grupās rakt bedres blakus līķiem, kas vienu nakti bija gulējuši zem
klajas debess un krietni apstrādāti, aizvācot apavus un pat asiņainas drēbes. Šie
padomju aktīvisti drīz tika atbrīvoti un vēlāk bija pateicīgi Valdmanim, ka pasargāti no
patvarībām.
Bet lielākas skaidrības dēļ vēl jāatgriežas pie nama, kur Aknīstes ebreji pavadīja
savu pēdējo nakti.
Kosovāns pēc tautības bija austrietis, kas Pirmā pasaules kara laikā kalpojis vācu
armijā, nokļuvis krievu gūstā, no tā izbēdzis un palicis Aknīstē, apprecējis Antonu
meitu – sarkanmatainu atraktīvu dāmu, vienu no miestiņā visvairāk aprunātajām sievietēm.
Antona namā ierīkojis beķereju un krogu, tad otro stāvu sadalījis numuros
un nosaucis par viesnīcu “Austrija”. Par viesnīcu parastajā nozīmē to varējis saukt
tikai nosacīti, jo viņš tai vedis no Rīgas un mainījis 3–4 licenzētas prostitūtas. Manas
agras bērnības laikā par tām bieži smīkņāja Aizpores veči, viens otram stāstīdami, kā
skaistās meitenes tirgus dienās viņus vilinājušas krogā un viesnīcā. Zālei visu laiku
palika Antona nosaukums, bet krogu, viesnīcu un maizes pārdotavu sauca Kosovāna
vārdā. Latvijas pavalstniecības viņam neesot bijis, neviens nezināja, vai ar Antona meitu
viņš ir salaulāts. Sievai un abiem dēliem bija Antona uzvārds. Vecākajam dēlam vārdu
neatceros, viņa sieva man bija klases audzinātāja. Saglabājusies Aknīstes pamatskolas
5. klases liecība ar parakstu: S. Antone. Jaunākais dēls bija Elmārs, tika iesaukts
Latviešu leģionā.
335