Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 23.sējums

334 Atmiņas
dēlu Honu nenošāva, viņi paspēja aizbraukt uz Krieviju. Pēc kara atgriezās, Hona
strādāja pastā. Visi Galsmani sen miruši.
Diezgan bieži 30. gados Aizporei cauri brauca Hiršs Krosts, izraisīdams īpašu
interesi. Uldis Lasmanis viņu 18. sējuma 281. lappusē piemin kā Biržu pagasta apkārtceļojošu
labības tirgotāju no Līvāniem. Manā atmiņā gan viņš vairāk braukāja
pa Aknīstes apkaimi, nebija labības tirgotājs, jo pirka no zemniekiem tikai auzas un
sienu saviem zirgiem, jo bija vienīgais zirgu tirgotājs visā apkārtnē. Atceros viņu, tas
varēja būt ap 1937. gadu, iebraukušu mūsu pagalmā. Ap lieliem ratiem, piekrautiem
ar sienu un graudu maisiem, piesieti vismaz 20 zirgi, pie mūsu akas viņš tos dzirdīja.
Trīs iejūgti ratos, ratu aizmugurē ar divām ķēdēm piesaistīts varens ērzelis, apkārt
bēri, raudi, sirmi un balti zirgi, daudzi gluži skaisti, daži tādi kleperi, ka tikko kājas velk.
Krievu gadā Krosta tirdzniecība jau bija likvidēta, kaimiņi vēlāk runāja, ka viņš nošauts
Aknīstē.
Tajos gados cūkas barojām un vedām nodot uz Bekona eksporta pieņemšanas
punktu Aknīstes bānīša stacijā, bet vērsēnus, jērus un ālavas govis pa mājām iepirka
Projums un Meilahs. Meilahs holokaustu pārdzīvoja, vairs neatceros, kā tas notika.
Pēdējo reizi mūsu mājās viņš bija 1945. gada rudenī. Pret krietnu aitu iemainīja Amerikas
zābakus, gatavotus krievu armijai. Ilgi tos valkāju, uz Zasas vidusskolu staigādams.
Projums nošauts Elkšņos, Ulda Lasmaņa sarakstos gan ar uzvārdu Proims. Latviešu
konversācijas vārdnīcā 15. sējumā šķirklī par Neretu nosaukta viņa lopkautuve “Projums”.
Aknīstē viņš bija sastopams katrā tirgus dienā.
Laikam būšu nosaucis visus ebrejus, kuri 30. gadu otrajā pusē apkalpoja Aizpori,
apbraukādami sētas. Bodnieki, skārdnieki, seglinieki, kurpnieki, drēbnieki dzīvoja
miestiņā.
Kā Aknīstē notika holokausts? Sāku apstrīdēt Josifu Ročko. Viņš raksta: “Viena
versija ir tāda, ka Aknīstes ebrejus sadzina bijušās viesnīcas “Austrija” telpās, cita, ka
daļa ebreju atradās arī Kosova mājās.” Nav nekādu divu versiju, jo tas ir viens un tas
pats objekts. Liels divstāvu koka nams ar barokālu tornīti stūrī. Tajā bija Antona zāle,
Kosovāna viesnīca “Austrija”, maizes ceptuve un krogs, dzīvokļi vecajiem Antoniem
un viņa znota Kosovāna ģimenei. Tik liela ēka, ka 1950.–1956. gadā, kad Aknīste
bija rajona centrs, te pietika vietas rajona kultūras namam, rajona Kultūras nodaļai, te
dzīvoja kultūras nama direktors Vītols, mūzikas skolotājs un koru diriģents Mickēvičs,
Leons Ancītis ar sievu un diviem dēliem, vēl daži iestāžu darbinieki. Te Kultūras nodaļas
vadītājs Pļečkens mani 1950. gada 20. jūnijā pieņēma darbā par bibliotēkas vadītāju,
jo tajās dienās beidzu Zasas vidusskolu. Strādājis gan netiku, jo pēc nedēļas iesauca
armijā uz četriem gadiem un trim mēnešiem. Antoniem un Kosovāniem līdz 1944. gada
vasarai bija arī lauku mājas – Susējas pagasta “Ataugas”, taču no Aknīstes tik tālu, ka
ar holokaustu nevarēja būt nekādā sakarā.