Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 23.sējums

Jānis Britāns. Liecinieku vairs nav…
Vācu armijai ienākot, Aknīstes ebreji nojauta, ka tiks apspiesti, vajāti. Bet līdz
18. jūlija rītam nezināja, ka tiks vienkārši iznīcināti.
Vēl par datuma precizitāti. Skaidrītes Gailītes grāmatā “Tu esi viens no mūžības” par
aknīstieti Jāni Valdmani ir nodaļa “1941. gada 18. jūlijs. Ar cilpu ap kaklu”. Rakstniece
līdz 2000. gadam vēl paspēja iztaujāt Ņikiforu Mihailovu, Mariju Akurāteri, Valdemāru
Ancīti un vairākus citus, kuru tagad zem šīs saules vairs nav. Es viņai savu versiju par
1941. gada notikumiem Aknīstē iepriekš aizsūtīju rakstiski. Tās ietekme grāmatā jūtama.
Tagad pārlasu šīs vēstules kopiju. Ebreju nošaušanas datumu nebiju minējis. Tātad šo
datumu ir apstiprinājuši citi avoti.
Mūsu ģimene ebreju noslepkavošanu dziļi pārdzīvoja, jo ar viņiem bija cieši un
pastāvīgi kontakti. Tēvs Pēteris Britāns (1888–1962) ar savas paaudzes ebrejiem bija
kopā mācījies Aknīstes pagastskolā. Māte Matilde Britāne (1900–1964) bija dzimusi
Aknīstes miestiņā, ar ebrejiem uz to pašu skolu kopā gājusi, līdz 1941. gadam ar vairākām
ebrejietēm uzturēja ciešus kontaktus. Arī es pie Berkovičiem agrā bērnībā tiku
viesojies, ar macēm cienāts. Pie Kaciem man pēc mēra zābakus šuva, pie Rozentāla
zāles pirka. Pazīstami bija visi miestiņa ebreji.
Bieži iegriezās un reizi mēnesī uz šabām palika pauninieks Berka, mūsu māju apmeklētājs
vēl no cara laikiem. Kādreiz par viņu uzrakstīju garu domrakstu – par smago
paunu, kuras saturu smalki pārzināju, jo zīmuļi un tinte bija pašā apakšā, par melno
pātaru kulīti, par melnajiem ragiem, ko viņš stundām garo lūgšanu laikā ar melnām
siksnām sēja pie pieres un uz kailas rokas. Berka Beinarts ne tikai piegādāja pirmās
nepieciešamības preces, bet arī pirka lupatas Līgatnes papīrfabrikai, kaulus, zirgu astrus
un cūku sarus. Berka līdz nošaušanai Aknīstē naudu nerēķināja latos un santīmos, bet
Latvijas rubļos, kas bija apgrozībā vēl līdz 1932. gadam. Divi santīmi viņam bija rublis.
(Kāda sakritība ar tagadējo Krievijas rubli!)
Mājām, kas vēl tagad palikušas Aizporē, ir Iršuka iestikloti logi. Ar baltu zirdziņu
un stikla kastēm ratos viņš apbraukāja plašas apkārtnes zemnieku mājas. Arī par viņu
esmu rakstījis, plašāk par to, ka viņš vienmēr un visur rokās mīcīja ķites gabalu, kas
sastāvēja no pernicas un krīta. Ratos, no mājas uz māju braucot, pie mūsu malkas
grēdas, dienvidū ar aizvērtām acīm atpūšoties, vienmēr ķites gabals bija rokās. Viņa
ieķitētās rūtis turējās uz mūžu. Bez ķites gabala rokās stiklinieku neatceros. Nezinu gan,
kādas bija viņa rokas, kad dzina uz nošaušanu. Iršukam Aknīstē bija mājiņa Susējas
upes krastā pie tilta.
Reizes četras gadā visas zemnieku mājas apbraukāja Galsmans ar ratos iebūvētu
deguta mucu. Uzvārdu uzzināju tikai pēc kara, jo Aizporē visi viņu sauca par Žunduļa
znotu. Viņu uz ceļa ieraudzījis, tēvs gāja pretī ar lielu koka ratu smēres spaini. Žunduļa
znots no mucas izvilka ar lupatām aptītu koka tapu un pielaida spaini pilnu, tad caurumā
iebāza tapu un ar kāju aizsita ciet. Šī aina man vēl tagad acīs. Žunduļa znotu un viņa
333