12.12.2012 Views

Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 23.sējums

Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 23.sējums

Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 23.sējums

SHOW MORE
SHOW LESS

You also want an ePaper? Increase the reach of your titles

YUMPU automatically turns print PDFs into web optimized ePapers that Google loves.

Jānis Britāns<br />

Liecinieku vairs nav…<br />

Kopš 1941. gada 18. jūlija, kad no Ilūkstes atbraukusī Oskara Baltmaņa komanda Aknīstē<br />

noslepkavoja visus tur dzīvojošos ebrejus, pagājuši sešdesmit pieci gadi un seši mēneši.<br />

<strong>Latvijas</strong> Vēsturnieku <strong>komisijas</strong> rakstu 18. sējumā “Holokausts Latvijā” 52. lappusē izlasīju<br />

Josifa Ročko šim notikumam veltītās četrpadsmit rindiņas. Lai vieglāk būtu orientēties<br />

manās turpmāk rakstītajās lappusēs, nocitēšu tās pilnībā.<br />

“Aknīste.<br />

Šeit dzīvoja 199 ebreji (42 procenti ciema iedzīvotāju). Aknīste bija lielākais ciems<br />

Ilūkstes apriņķī. Viena versija ir tāda, ka Aknīstes ebrejus sadzina bijušās viesnīcas<br />

“Austrija” telpās, cita – ka daļa ebreju atradās arī Kosova mājās. Te viņi tika turēti divas<br />

dienas. Šai laikā vietējiem komjauniešiem lika rakt bedri upuriem. No rīta daļa ebreju tika<br />

nošauta pie Kosova mājas, bet pēc pusdienām – pie Susējas upītes. Pēc nozieguma<br />

šāvēji piedzērās un nošāva tos, kas vēl izrādīja dzīvības pazīmes. Vakarā tika atvests<br />

neveldzētu kaļķu vezums. Komjauniešiem pavēlēja nošautos mest bedrē un apbērt<br />

ar kaļķiem. Vecie iedzīvotāji Alberts V. un Arnolds K. stāsta, ka, tāpat kā Subatē, arī<br />

Aknīstē bijis rīkojums, ka nedrīkst iziet ārā, bet logiem jābūt aizvērtiem. Josifs Barčs<br />

atceras, ka pēc ebreju nošaušanas Aknīstē slepkavas pusdienojuši viņa mātes mājā.<br />

Saimniece teikusi: “Vai nebija baisi, viņi tomēr arī ir cilvēki.” Tie atbildējuši: “Šodien<br />

bija smags darbs. Sākumā rokas mazliet drebēja, bet labi piedzērāmies, un gāja kā pa<br />

sviestu.” Vecie iedzīvotāji atceras arī dažu kolaboracionistu uzvārdus: Adokonis, Buiķis,<br />

Ziemelis, Krūmiņš, Jānis Žeiže (vai Čeiče).”<br />

1941. gada 18. jūlijā man bija nepilni 12 gadi. No agra rīta līdz vēlam vakaram<br />

ganīju lopus sava tēva mājās, kuras atradās no pārējā Aknīstes pagasta ar Lielo purvu<br />

atšķirtajā Aizporē 12 kilometru no Aknīstes ciemata. Neko pats savām acīm neredzēju,<br />

neko par holokaustu Aknīstē līdz šim neesmu lasījis. Manās rokās nav ne dokumentu,<br />

ne piezīmju. Nekas no turpmāk uzrakstītā neder kā pierādījums. Tikai pusgadsimta<br />

garumā par šo Aknīstes vēstures vistraģiskāko notikumu dzirdēts simtiem stāstu, atstāstu<br />

un pārstāstu. No tiem visa mūža garumā veidojies priekšstats, kurā pārāk daudz<br />

331

Hooray! Your file is uploaded and ready to be published.

Saved successfully!

Ooh no, something went wrong!