Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 23.sējums

32 Pētījumi par holokausta problēmām Latvijā
rungām nosituši savus kaimiņus. Jau 1941. gada jūlijā briti zināja, ka ebreji austrumos
šauti lielā skaitā, jo Skotlendjards atšifrēja šāvēju komandas telegrāfiskos ziņojumus no
Baltkrievijas. 2
Lai gan nacistiskās Vācijas sabrukšanas posmā apstākļi bija haotiski, SD darbiniekiem
tomēr izdevās iznīcināt tonnām dokumentu. 3 Laimīgā kārtā viena kopija no
Štālekera ziņojumiem saglabājās un nokļuva sabiedroto rokās. Jau 1945. gadā tas
nonāca Nirnbergas Starptautiskā Kara Tribunāla prokuroru zināšanā un ar dokumenta
numuru L-180 iegāja Rietumu, it īpaši juristu apritē, un ietekmēja spriedumus par nacistu
valsti un viņu plāniem iznīcināt Eiropas ebrejus – un ne tikai ebrejus vien.
*
Daļa no nacistu plāna – iznīcināt ebrejus, kas izveidojās paralēli Barbarosas plānam,
bija attālināt savu vadoni, kā arī visu augstāko garnitūru no šī kriminālā pasākuma,
un šinī sakarībā izstrādāja samērā sarežģītu scenāriju, kurā atbildība par ebreju iznīcināšanu
tika uzvelta Austrumeiropas tautām. Radītā fikcija ietvēra divus elementus:
folkloru par austrumeiropiešu spontānu uzbrukumu saviem “kaimiņiem” – ebrejiem, kas
tika apzīmēts ar vārdu pogroms, ko aizņēmās no Krievijas antisemītiskās pagātnes, un
otrais, ka austrumeiropiešu motīvs uzbrukt ebrejiem ir atriebība – atriebība par ebreju
“komunismu”, darbību čekas struktūrā. Vācu diplomātiskie, preses un propagandas
instrumenti un sakari tika likti darbā, lai pasauli un arī vāciešus pašus pārliecinātu
par “savu konstruēto patiesību”. 4 Līdz ar nāvinieku komandām tika iesūtīti fotogrāfi un
filmētāji, kuru uzdevums bija dokumentēt, ka nevis vācieši, bet gan austrumeiropieši
šauj žīdus. Pirmās ziņas, ko nacisti oficiāli nodeva pasaules diplomātiem un savai tautai,
bija filmu kadri iknedēļas notikumu pārskatos (Wochenschau), rādīti pirms galvenās
filmas izrādes, paraža, kas vairs nepastāv. Šo ziņu savilkumi tika konstruēti Jozefa
Gebelsa studijā, un to galvenais nolūks bija pasniegt “realitāti” no nacistu viedokļa. Šie
filmu kadri, vienalga – īsti vai konstruēti, bija rādīti ar vienu nolūku – akcentēt nacistu
propagandas līniju par pogromiem Austrumeiropā, ka visi eiropieši ienīst ebrejus un
uzvedas līdzīgi vāciešiem “kristāla nakts” (Kristallnacht) dienās.
*
Nacisti bija arī domājuši par nākotni, par to, kā uz šo slepkavību skatīsies vēsture.
Daļa no vācu pūlēm bija arī radīt arhivālu bāzi – saražot fikcionālus ziņojumus it kā no
vietām, kas iegāja arhīvos. 5
*
Pēc Štālekera dokumentu atrašanas vairs nevarēja pamatoti teikt, ka “Hitlera pavēle”
bija fikcija, ka holokausts it kā būtu bijis stihisks process. Būtu labi, ja mēs varētu teikt,
ka nacistu dokumenti, starp tiem Štālekera ziņojumi, kurus pēc kara pārķēra Sabiedrotie,
būtu pulverizējuši šo propagandas līniju. Bet tas nenotika, jo Gebelsa masētās pasaules
ziņu mediju smadzenes pēc kara vairs pilnīgi nespēja rekonstruēt ebreju iznīcināšanas