Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 23.sējums

320 Novadpētnieku vākums
sarakstā norādīts, ka “180 ebreju netika identificēts” 22. Arī cits dokuments – 1944. gada
30. novembra akts par “vācu veikto mierīgo iedzīvotāju slepkavošanu” uzrāda 537 personas
bez vārdiskas uzskaites, tikai ar piezīmi – “starp tām arī bērni visos vecumos
un sirmgalvji”. 23
Šo aktu parakstījis Ārkārtējās komisijas priekšsēdētājs Davids Morgens (uzrādīts
izglābušos sarakstā), komisijas sekretāre L. Āriņa, Jēkabpils apriņķa izpildu komitejas
sekretārs Jucītis. Akts sastādīts 1944. gada 30. novembrī, un tas atklāj, ka ir iespējamas
neprecizitātes, kas vērojamas atsevišķu noslepkavoto vai izglābušos personu
identificēšanā un uzskaitē, jo šajā laikā vēl turpinājās karadarbība, no Krievijas nebija
atgriezušies visi evakuētie, un komisija nevarēja dažu mēnešu laikā savākt dokumentētas
ziņas par vācu nacistu iznīcinātiem iedzīvotājiem. Aktā uzrādīti “537 noslepkavotie”.
Tas nav holokausta upuru skaits, bet kopējais apriņķī apzinātais nogalināto
skaits, kurā bez 400 ebrejiem vairākums ir 1941. gada septembrī nošautie padomju
aktīvisti. 24
Grāmatā “Ko neparedzēja hercogs Jēkabs” izgaismots arī tā laika Latvijas PSR
vadības pastāvīgais spiediens uz apriņķa Ārkārtējo komisiju: ātrāk, ātrāk dodiet fašistu
nogalināto, aizdzīto cilvēku un lopu skaitu, nodedzināto māju, sagrauto uzņēmumu
daudzumu...
Tieši pirmā pēckara gada steigas, vēlākās pusgadsimta ilgās padomiskās nevērības
un Latvijas Republikas otrās neatkarības pirmās desmitgades novēršanās dēļ
no dramatiskā cilvēkzuduma mēs atrodamies fakta priekšā, ka vairāku simtu cilvēku
liktenis definējams ar pieņēmumiem.
Tiešām, liekas dīvaini, pat nepiedodami, ka no ebreju lielākajām – Abramoviču,
Meilachu un Superu – ģimenēm nav saglabājušās nekādas ziņas, ne atmiņas. Tāpat
par daudziem jaunekļiem iesaukuma gados nav ziņu, kas ar viņiem noticis.
Abi galvenie liecinieki – Švarcgores kundze un Bindera kungs neko nevarēja pateikt
par skolotāju Nisonu Dancigu, rabīnu Samuelu Gincburgu. Var gan viņus saprast:
viss noticis bērna gados, tuvākos kaimiņus viņi atcerējās, tālākos un vientuļos, maz
zināmos kopienas locekļus taču ģimenes lokā ne zināja, ne apsprieda.
Lai sīkāk raksturotu avotu un liecinieku pretrunīgo datu izklāstu, LVVA apzināju
arī Jēkabpils pilsētas 20. gadsimta nekustamo īpašumu reģistru. Citās ebreju tautības
kategorijās šos datus neuzrādīju, jo nogalināšanas gadījumos tas veltīgi. Ja kur bija
jaušams, ka īpašnieki var būt saglabājušies, – tas tika fiksēts. 25