Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 23.sējums

292 Novadpētnieku vākums
Jēkabpils ebreju dzīvesvietas koncentrētas pilsētiņas centrā: tagadējā Brīvības,
toreiz Lielā ielā no 128. līdz 136. numuram, no 148. līdz 198., no 214. līdz 248., no 147.
līdz 151., 169.–181., 187.–199., 215.–231., 255.–269. Pasta ielā, “ulmaņgados” pārdēvēta
par Vadoņa ielu, visa labā puse no 20. līdz 78. numuram bija ebreju apdzīvota, tāpat
ka kreisā no 13. līdz 109. numuram.
Šīs abas ielas, paralēlas Daugavai, ir galvenās. Nākamā paralēlā – toreiz Smilšu,
tagad Andreja Pormaļa iela arī savā laikā pa pāra un nepāra numuriem izmitinājusi
14 ebreju ģimenes. Pašā centrā perpendikulāri visām trijām paralēlajām iezīmējas
Akmeņu iela, kuras abās pusēs tāpat dzīvojušas 15 ebreju saimes. Akmeņu un Pasta
ielas krustojums veidoja savdabīgu ebreju dislokācijas centru Jēkabpils pilsētā. Te arī
atradās abas sinagogas, kuru iznīcināšanas versiju aplūkojām. Pa diagonāli pāri diviem
kvartāliem Brīvības un Zaļās ielas stūrī – ebreju sešklasīgā pamatskola. Sarkanu ķieģeļu
divstāvu ēka, kas stāv joprojām.
Bez šīm adresēm ebreju ģimenes dzīvesvietas tautas skaitīšanas Kartotēkā uzrādītas
vēl Jēkaba, Lutera, Katoļu, Zirgu, Krasta, Zaļā un Robežu ielā. Tās visas centrā
perpendikulāri Daugavai un trim lielajām garajām ielām.
1935. gada uzskaites kartotēka atklāj arī tā laika Jēkabpils komunālā, sanitārā un
higiēnas komforta pakāpi.
Krāsns apkure uzrādīta pilnīgi visos ebreju dzīvokļos; elektriskais apgaismojums
– 170, petrolejas – 50 dzīvokļos. Ūdensvads uzrādīts tikai trijos dzīvokļos, ūdenssūknis
sētā – arī trijos. Toties akas sētā, ar tradicionālo rokas veltni un pieķēdētu
spaini – 185 mājās. Nav ūdens avota vispār – nes no kaimiņiem 13 dzīvokļi. Vienā
gadījumā pavisam traki – no Daugavas.
Tualešu problēma. Trijās vietās – tur, kur ūdensvads, klozeta atejas. Sausās –
25 dzīvokļos. Pats izplatītākais dabisko vajadzību objekta veids – ateja sētā. Tās
uzrādītas 175 reizes, pie tam 75 kopējas visai mājai.
Šāds labierīcību stāvoklis raksturīgs 20. gadsimta 30. gadu Jēkabpilij. To varu apstiprināt
ar personisko pieredzi. 1944. un 1946. gada ziemā kā vidusskolas audzēknis
dzīvoju Pasta ielā 5, no sarkaniem ķieģeļiem celtā mājā, bijušā pilsētas galvas Viesjāņa
atraitnes Ellas un viņas māsas Leontīnes Libertes uzraudzībā. Māja vēl tagad atrodas
pašā, pašā centrā, 50 metru no baltās, 19. gadsimta sākumā celtās apriņķa skolas.
Šādā elitārā izvietojumā elektrība gan bija, bet malku apkurei veda tēvs, to līdz krāsnīm
nesu es. Tualete gan dzīvoklī, bet sausā, jo leģendārā aka ar visu rulli un spaini bija
turpat sētā. Ūdeni nesu ne tikai mājas un elementāras rīta tualetes vajadzībām, bet
dzirdīju arī divas kaziņas, kas apgādāja mūs ar sākumā ne visai garšojošu pienu. Un
tā pa visu Jēkabpili blēja gan kazas, gan iemaurojās govis.