Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 23.sējums

Uldis Lasmanis. Holokausts Jēkabpils pilsētā
Nāves ceļš uz austrumiem pa senseno
Kreicburgas–Režicas šoseju
Kā jau teikts iepriekš, ideja pārvietot vairākus simtus ebreju tautības Jēkabpils iedzīvotāju
uz Kūku kūdras purva strādnieku barakām bija kompromisa lēmums starp vācu SD
kategorisko prasību tos iznīcināt zvēriskā veidā in situ vai pārvietot ārpus pilsētas. Te
jāpaskaidro, ka Kūku purva (agrāk tas saucās Drīksnas purvs) strādnieku apmetnes bija
samērā jaunas, pat labiekārtotas kopmītnes, kas pēc tā laika normatīviem tika uzceltas
Krustpils cukurfabrikas būvēšanas laikā 20. gadsimta 30. gadu beigās. Cukurfabrikas
katlu tehnoloģiskā darbināšana bija paredzēta ar tikai 10–12 kilometru attālumā esošajām
bagātīgajām kūdras iegulām. 45
Lai uz turieni pārceltu pustūkstoti cilvēku, bija nepieciešami daudzi organizatoriskie
pasākumi. Vispirms atļauto līdzpaņemto mantu pārvietošana. Uz sinagogu nelaimīgie
pārcēlās ar vairākiem čemodāniem katrs, pie tam ir ziņas, ka atļauts iet uz dzīvokļiem
un mājām vairākkārt. Tādēļ – vairāki desmiti vezumnieku. 46 Tad – pārcelšanās pār
Daugavu. Tilts taču bija sagrauts, prāmis arī tikai viens, jo vērmahta karaspēka daļas
savus pārcelšanās līdzekļus jau bija aizvākušas uz Krievijas upēm. Pēc tiesājamo
liecībām, abos Daugavas krastos pie piestātnes bijušas speciālas sardzes vienības.
Kāda liecinieka protokolā minēts, ka Krustpils pusē arestētos ebrejus sagaidījuši vācu
SD karavīri. 47 Kā šajā, tā citos gadījumos autors lieto vācu karavīru protokolisku piederības
apzīmējumu, šai gadījumā “SD”.
Tālāk jau apsardze, konvojēšana 10 kilometru garajā ceļā caur Zīlānu ciemu līdz
Kūku stacijai. Iesaistīti bijuši vai visi Jēkabpils pašaizsargi, apmēram 80 vīru. Krimināllietās
ir saglabājušās ziņas, kas tie ir bijuši, kā uzvedušies. Par to tiesāto un uzrādīto
apskata beigu nodaļā, bet šeit autora vienaudžu, aculiecinieku, radinieku liecības.
Regīna Dimante, laulībā Grauziņa, toreiz 10 gadu veca. Viņas mājas atradās pie Rēzeknes
ceļa apmēram 0,5 kilometri aiz Daugavpils–Krustpils dzelzceļa pārbrauktuves.
Atceros, kā viņi gāja, pareizāk, tika dzīti divās partijās. Jauni un veci, bērni pie rokas
un uz rokām. Ar saiņiem un čemodāniem, kā toreiz teica – koferiem. Neatceros, kas
stāstīja, bet apm. 200 metru no mums uz Krustpils pusi dzirdēju šāvienus. Vēlāk ļaudis
runāja, ka esot nošauts vecs ebrejs, kurš nevarējis paiet. Laikam turpat arī aprakts,
bet te jau bijušas tik daudz pārbūves, ka vieta nav sazīmējama. 48
Osvalds Kukurs. Toreiz 14 gadu vecs. Autora Jēkabpils ģimnāzijas skolasbiedrs. Viņa
vecāku mājas atradās apmēram turpat, kur Regīnas sēta, tikai tālāk no ceļa. Nojauktas
sakarā ar krāsainā metāla pārstrādes rūpnīcas būvi 70. gados.
Redzēju garu, garu cilvēku masas čūsku, kas lēnām virzījās uz Rēzeknes pusi.
Arī sargus ar šautenēm elkoņos. Vai tie latvieši, vai vāci, nevaru pateikt. Liekas, bruņucepuru
nebija. Atmiņā griezīgs, skaļš, nepārtraukts, daudzbalsīgs kliedziens, kas
atbalsojās mūsmāju, citās sienās un sava ilguma, asuma un šausmīgā skanējuma
269