Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 23.sējums

26 Pētījumi par holokausta problēmām Latvijā
visātrāk atlaida – augusta vidū, kad tā bija veikusi savu uzdevumu un noslepkavojusi
Zemgales, galvenokārt Jelgavas ebrejus (Jelgavā ebrejus slepkavoja arī vācieši: EK 2
vienības Alfrēda Bekū (Becu) vadībā jūlija sākumā veica vairākas ebreju iznīcināšanas
akcijas). Otra bija vispazīstamākā un visvairāk noziegumus veikusī Viktora Arāja komanda,
kura slepkavoja okupētās Latvijas ebrejus vismaz 19 vietās un kuras upuru
skaits ir vismaz 26 000 cilvēku, tā veicināja aptuveni 60 000 cilvēku nogalināšanu.
Komanda parasti darbojās 40 vīru sastāvā; piemēram, Kuldīgas ebrejus “savāca” un
konvojēja uz nošaušanas vietu Padures mežā vietējie pašaizsardzībnieki, bet šāva
no Rīgas atbraukusī Arāja komandas vienība leitnanta Fēliksa Dībieša vadībā (līķus
apraka pašaizsardzībnieki). 13 Par trešo grupu ir zināms daudz mazāk – tā bija Herberta
Teidemaņa komandētā SD grupa Valmierā, kura, iespējams, piedalījās arī Valmieras
ebreju iznīcināšanā, taču noteikti ne viena pati, jo Valmieras ebreju noslepkavošanai
bija ieradusies arī Arāja komandas vienība.
Rumbulas slaktiņa laikā Arāja komanda kopā ar latviešu policistiem piedalījās geto
ieslodzīto sakārtošanā kolonnā, izdzīšanā no geto, apsargāšanā ceļā uz Rumbulu.
Geto teritorijā un pa ceļam uz Rumbulu varēja iet bojā aptuveni 1000 cilvēku, kuru
nogalināšanā piedalījās Arāja komanda (tieši šajā noziegumā droši vien ir piedalījies
Herberts Cukurs). No kādiem 1700 cilvēkiem, kurus F. Jekelns bija iesaistījis Rumbulas
slaktiņa organizēšanā un nodrošināšanā, vairākums – līdz pat 1000 cilvēku – varēja
būt latvieši. 14 SD latviešu palīgvienību loma holokausta īstenošanā bija visievērojamākā
līdz 1941. gada decembrim; tolaik šajās vienībās bija ne vairāk par 500 vīriem. Sākot
ar 1942. gadu, Arāja komandas locekļi piedalījās arī ebreju iznīcināšanas akcijās ārpus
okupētās Latvijas, īpaši Minskas apkaimē Baltkrievijā. Noteikt precīzi latviešu skaitu,
cik tieši vai netieši piedalījās ebreju iznīcināšanā, nav viegli; aptuveni runa varētu būt
par dažiem tūkstošiem.
Nekas tik lielā mērā neatspoguļo apkaunojošo morālo pagrimumu kā masveida
piedalīšanās ebreju mantas – līdz pat pēdējam sīkumam – piesavināšanā, it īpaši
provincē. Ja ebreju tiešo slepkavu skaits 1941. gadā bija skaitāms dažos simtos, tad
mantas piesavināšanā piedalījās katrs, kurš spēja, bez mazākā kauna un sāta. Skaidrs,
ka vērtīgāko piesavinājās paši vācieši, taču netika noniecināts nekas, kas bija palicis;
latviešu pašaizsardzības komandantūru loma ebreju mantas piesavināšanā bija liela.
Tā, piemēram, Valdemārpilī 39 vietējie iedzīvotāji, ieskaitot četras sievietes, šķiroja
ebrejiem atņemto, un šī šķirošana tika apmaksāta kā “papilddarbs” daļēji no ebrejiem atsavinātās
mantas vai naudas. 15 Gandrīz vai visa pilsētiņa piesavinājās kaut ko no ebreju
mantības. Vieniem izdevās iegūt pat ebrejiem piederējušu zirgu, citiem – velosipēdu,
bet vēl citi, piemēram, kāds P. Grāvītis, kurš Krustpils pagastā bija piedalījies bedres
rakšanā, paņēma nošautās ebrejietes mēteli un vēlāk pāršuva sev par vasaras mēteli. 16
Šķiet, ka viņam nebija nekādu morālas dabas šķēršļu to valkāt. Būtiska loma ebreju