Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 23.sējums

264 Novadpētnieku vākums
uz pieciem gadiem par to, ka viņš it kā piedalījies ebreju nogalināšanā (vedis, sargājis).
Sodu izcieš, brīnumainā kārtā paliek dzīvs pat pirmajos pēckara nometņu apstākļos.
1961. gadā Latvijas PSR Augstākā tiesa lietu pārskata un Strašnovu attaisno – aprunāts! 19
Tas pats notiek ar holokaustā apvainoto Arturu Domanu, kuru tāpat 1945. gada februārī
notiesā uz pieciem gadiem. Pēc tam konstatē, ka nav piedalījies, tiek reabilitēts. 20
Vēl viens piemērs – Eduards Rošāns. Par it kā ebreju konvojēšanu un padomju
aktīvistu šaušanu pie Pelītes upes 1946. gadā notiesāts uz astoņiem gadiem. Sodu
izcieš, un 1969. gadā viņu attaisno, jo – toreiz aprunāts. 21
Ir vēl viena kategorija personu, kuras minētas turpmāk apskatāmajās krimināllietās
Jēkabpils holokausta sakarā. Precizējot atklājas, ka šie cilvēki tiešām tiesāti, bet – ne
par noziegumiem Kūku purva un ebreju sakarā. Tie ir Arturs Leja (4862. l.), Pauls Labsvīrs
(4145. l.), Imants Rozenbergs-Revalds (1915. l.), Arturs Abarons (420. l.), Grigorijs
Meļkovs (P-7576. l.), Nikolajs Zemītis (31797. l.), Arturs Tiltiņš (5863. l.), Rūdolfs Rubulis
(21360. l.), Alberts Gromults (6151. l.), Roberts Rubulis, Jānis Rubulis, Juris Stūrītis,
Roberts Bite (7014. l.), Eduards Bruniņš (4389. l.), Jānis Dumbris, Pēteris Dumbris
(12446. l.). Krimināllietu numuri no LVA 1986. fonda 1. apraksta.
Minētie piemēri liecina, cik selektīvai jābūt holokausta – un ne tikai – sakarā tiesāto
liecību un atklāto faktu atklāsmei. Jebkurā gadījumā uz vienas atsevišķas personas norādi
jāraugās ar noteiktu piesardzības pakāpi. Jāmeklē paralēlas, pastiprinošas liecības.
To arī centīšos ievērot turpmāk pētījuma gaitā.
Pretrunas ir arī galvenajos nacistu noziegumu izmeklēšanas komisijas dokumentos,
kas Jēkabpils gadījumā sakopoti LVVA P-132. fonda 26. aprakstā. Tā, piemēram, apkopotajās
ziņās par upuriem Jēkabpilī uzrādīts skaitlis 559, bez konkrētas nogalināto
norādes – vai tie ir ebreji vai padomju aktīvisti. Summējot šos skaitļus, tagadējās izpētes
gaitā redzams, ka 1944. gada komisijai nav bijis, faktiski nav varējis būt, pareizu datu
par noslepkavotajiem, aizbēgušajiem, kritušajiem armiju rindās utt.
Šis pats fonds paver arī noslēpumu plīvuru, kur varēja pazust Jēkabpils apriņķa
vācu okupācijas gadu dokumenti. Tā, piemēram, izmeklēšanas komisija citē šādu dokumentu:
Jelgavas apgabala komisārs direktīvā Jēkabpils pilsētas galvam – 24.09.1941.
N 46 – liek veikt stingru nošauto padomju pilsoņu mantas uzskaiti, pārdoto summu
ieskaitot ģenerālkomisāra “Ostland” tekošā rēķinā. 22
Jēkabpils pilsētas galvas fondā šāda rīkojuma kopijas nav. Tāpat kā nav 1941. gada
27. augusta Jēkabpils apriņķa apkārtraksta par policijas vadības rokādi, Drošības policijas
darbinieku saraksta. Tie atradās nevis attiecīgajos dokumentu krājumos, bet – padomju
gados tiesāto krimināllietās, pie tam oriģināli, nevis kopijas. Toreiz taču kopēšanas
tehnikas nebija. 23
Šis un vēl citi dokumentu atrašanas analogi citos fondos pieļauj varbūtību – versiju,
ka daudzi materiāli no attiecīgiem vācu okupācijas gadu krājumiem izņemti padomju