Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 23.sējums

252 Novadpētnieku vākums
Kādu laiku tika uzskatīts, ka ebrejus glāba Vladislava Vuškāna brālis Staņislavs.
1956. gadā pēc Vladislava nāves Staņislavs Vuškāns izstāstīja savu glābšanas versiju.
Viņš apgalvoja, ka kara sākumā divi ebreji slēpušies pie viņa, taču nenosauca uzvārdus.
Pēc tam ebreji esot pārvesti uz Vladislava mājām. Par to it kā zinājuši daudzi (par ko
autors ļoti šaubās), arī bijušais aizsargs Vingra. Reiz naktī viņš ieradies V. Vuškāna
mājās un ieraudzījis ebrejieti, kas gatavojusi ēst. Ebrejiete nav samulsusi, bet teikusi,
ka ir V. Vuškāna sieva. Vingra par ebrejiem neziņoja un drīz vien izstājās no Aizsargu
organizācijas. Savās pretrunīgajās atmiņās Staņislavs Vuškāns neko nav minējis par
Vladislava mājā notikušo. Kā stāsta Staņislavs, ebreju arestēšanas laikā vācieši nav
uzdrošinājušies aizskart Vladislavu, bet pat esot jautājuši, kāpēc viņš slēpis vajātos (?).
Tas atbildējis, ka viņam “esot cilvēka jūtas, mīlestība pret dzīvi” 67 . Patiesībā V. Vuškāns
arestēšanas laikā aizbēga no mājām un dažas dienas slēpās, kamēr ieradās Sarkanā
armija. Staņislavs Vuškāns stāsta, ka V. Vuškāna mājās slēpies arī Vingra, kas ir apšaubāms.
Izglābtā M. Hagi atmiņās S. Vuškāns un Vingra nav pieminēti. Autors uzskata,
ka, domājams, Staņislavs palīdzēja ebrejiem un savam brālim. Staņislava Vuškāna dēls
Henrihs atceras: “Dažreiz māte man iedeva saini ar ēdamo un sūtīja uz onkuļa mājām.
Saini es atstāju otrajā stāvā pie istabas durvīm...” Pēc kara Hagi ģimene turpināja
kontaktēties ar Vladislavu Vuškānu, palīdzēja viņam.
Ebreju glābšanā piedalījās ne tikai brāļi Vuškāni un viņu ģimenes. 1941. gada vasarā
pie Ksenifonta Jegorova patvērās brāļi Manni un Samuils Ozbands. Bērzu mājās (aiz
tagadējās Preiļu siera rūpnīcas teritorijas) viņi palika ne ilgāk par gadu, pēc tam bija
spiesti pārcelties pie V. Vuškāna. 1943. gada ziemā atkal ieradās Bērzu mājās. Vecticībnieks
Ksenifonts Jegorovs no sirds teicis: “Kur gan lai viņi ziemā dodas?” 1943. gada
pavasarī ebreji aizgāja, bet retumis nāca pēc produktiem. Šai mājā joprojām rūpīgi tiek
glabāta jau apdzeltējusi papīra lapiņa, uz kuras M. Ozbands 1963. gada 19. janvārī
rakstīja: “Es, Ozbands Manna Davidovičs, kas dzīvo Preiļu pilsētā [..] Kad Preiļos sākās
ebreju masu slaktiņi, es kopā ar brāli aizbēgu un slēpos. Kādu laiku mēs patvērāmies
pie Artēmija Jegorova tēva [runa ir par Ksenifontu Jegorovu, kuru tuvinieki sauca par
Aksentiju. – J. R.], pēc tam nācām tikai pēc ēdamā. 1943. gada pavasarī tēvs un māte
mums pastāstīja, ka viņu dēlu Artēmiju Jegorovu arestējuši policisti.”
Kādu atmaksu tiesā saņēma Preiļu slepkavas? 1968. gadā Latvijas PSR Augstākajā
tiesā tika skatīta lieta par sešiem ebreju slepkavām. Tie bija Izidors Aizkalns, Emīls
Kalniņš, Izidors Ivanāns, Jāzeps Vaivods, Jāzeps Kraševskis, Ludvigs Rumps. Nozieguma
veikšanas laikā viņi bija vecumā no 22 līdz 45 gadiem. Tikai vienam bija vidējā
izglītība, I. Ivanāns bija mazizglītots, bet J. Vaivods beidzis tikai divas klases. I. Aizkalns
savu vainu atzina pilnībā un nožēloja izdarīto. Pārējie sevi par vainīgiem neuzskatīja un
spītīgi noliedza apsūdzības slepkavošanā. 68 Viņiem pēc Latvijas PSR Kriminālkodeksa
59. panta 1. daļas piesprieda cietumsodu no 10 līdz 15 gadiem.