Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 23.sējums

Josifs Ročko. Tas notika Preiļos
ebrejs. Mana vecmāmiņa viņam deva produktus, ziepes.” H. Skrinda no tā paša ciema
piecus kilometrus no pilsētas stāsta: “Naktī kāds klauvēja. Mani vecāki iedeva viņiem
produktus. No rīta vecāki teica, ka bija atnākuši ebreji.” A. Jefremova, kas dzīvoja Vinkovas
ciemā pusotra kilometra no Preiļiem, atceras: “Reiz sestdienā cepām kartupeļus
un kāpostus. Pieklauvēja pie loga: “Nasteņka! Varbūt ir kaut kas ēdams?” Šī ebrejiete
nāca vairākas reizes.”
Ziemā V. Vuškāna māju atkal aplenca. Sākās otrā kratīšana. Ebreji sēdēja slēptuvē,
apsegti ar sienu, ko policisti bakstīja ar durkļiem. Trāpīja Simonam Hagi, sagriežot ausi.
Par brīnumu, ebrejiem izdevās palikt sveikā, policisti devās projām. Gāja laiks, apģērbs
pārvērtās driskās. Mihļa Hagi “izgatavoja apģērbu” – kartupeļu maisos izgrieza caurumus
galvai un rokām. Mazais Ariks no spēku izsīkuma mira vecāku rokās. 1944. gada
pavasarī ebreji pārvācās uz bēniņiem. Taču negaidīti notika nelaime. Vuškāna māsa,
kas strādāja par tulku pie okupantiem, bēniņos sadzirdēja balsis un soļus. Viņa par to
ziņoja komandantūrā, tur viņa satika Jāzepu Vaivodu. Kareivji aplenca Vuškāna māju.
Nācās kāpt lejā no bēniņiem. Kad vācieši ieraudzīja maisos tērptos, novājējušos un
novārgušos ebrejus, viņi nolaida šauteņu stobrus. Ebreji lūdzās, lai tos atbrīvo, un
šķiet, ka vācieši to būtu izdarījuši. Taču vairāk par citiem trakoja J. Vaivods. Ebrejus
aizveda uz komandantūru. H. Skrinda atceras: “Ebrejus veda ratos. Es pazinu Hagi.
Tās bija cilvēku ēnas.” Mihļa Hagi lūdza J. Vaivodam viņus laist vaļā. Tas atbildēja ar
laidnes sitienu pa galvu, sieviete pakrita. Ebrejus aizveda uz Līksnas mežu, kur bija
izvietota vācu daļa. Četras dienas ebreji bija vācu karavīru rīcībā, kas viņiem juta līdzi.
Saņēmuši virsnieka pavēli ebrejus nogalināt, karavīri tos ieveda mežā. Karavīri izšāva
gaisā, iedeva ebrejiem nedaudz maizes un sērkociņus un sacīja, lai tie paslēpjas. Ebreji
patvērās netālu no meža rudzu laukā. Pēc diennakts viņi izdzirdēja runājam krieviski.
Tas bija 1944. gada 27. jūlijs. 66
Pēc kara Preiļu pagastā nebija mierīgi. Bijušie kolaboracionisti saviem saimniekiem
vairs nebija vajadzīgi. Pēc Latvijas atbrīvošanas no vācu fašistiem viņiem nekas cits
neatlika kā kļūt par mežabrāļiem. “Uz Moskvinas ciemu nāca bruņoti mežabrāļi. Viņi
prasīja padzerties alu, dažreiz zaga govis, zirgus. Viņi teica, ka devušies mežā, lai
cīnītos par Latvijas neatkarību, un gaidīs amerikāņus. Pēc tam reiz pie baznīcas redzēju
15 nogalinātus aizsargus, kas bija atvesti no meža” (N. Silionovas atmiņas).
Pēc kara no bēgļu gaitām atgriezās Hilu, Kacu, Čurilovu, Zilbermanu, kā arī citas
ebreju ģimenes. Gāja gadi – daži pārcēlās uz Daugavpili un Rīgu, citi palika dusam
ebreju kapsētā...
Seši izglābtie Preiļu ebreji neatgriezās dzimtajā pilsētā, kas tiem bija kļuvusi sveša,
bet apmetās uz dzīvi Daugavpilī. Pateicoties Vladislava Vuškāna un viņa tuvinieku drosmei,
seši no astoņiem slēptajiem ebrejiem palika dzīvi. 2004. gadā mūžībā aizgājušajam
V. Vuškānam tika piešķirts nosaukums Taisnprātīgais starp tautām.
251