Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 23.sējums

250 Novadpētnieku vākums
Apdzīvotā vieta tika aplenkta. Naktī visus ebreju iedzīvotājus sadzina vairākās mājās,
ko apsargāja policija. Nākamās dienas agrā rītā [..] ieradās Režicas pilsētas vācu
komandants kopā ar vācu varas pārstāvjiem. Pēc komandanta pavēles visus ebrejus
[..] apmēram 500 cilvēku dzina uz mežmalu pusotra kilometra attālumā no [..] Preiļiem.
Pēc kāda laika bija dzirdami šāvieni, kā arī cilvēku vaidi un bērnu kliedzieni. Šis process
ilga apmēram divas stundas...” 63 Autors apšauba, ka Preiļos traģēdijas brīdī atradušies
2000 aizsargu, un piecos pagastos nekad nav bijis 2000 pašaizsardzībnieku. Nav
skaidrs, uz kuru dienu attiecas stāstītais – vai tas noticis 28. jūlijā vai 10. augustā. Taču
saprotams, ka pavēle par nošaušanu nāca no vācu okupācijas varas puses Daugavpilī
vai Rēzeknē.
“Ebreju” ielas Preiļos vairs nebija. “Juden frei?” Nē, pilsētā vēl bija palikuši astoņi
ebreji: Simons un Mihļa Hagi, viņu bērni Motja un Ariks, Mihļas brālēns Faivišs Šafirs,
kā arī Gakers, brāļi Manni (Manciki) un Samuils Ozbands. Astoņus cilvēkus slēpa
Vladislavs Vuškāns. Simons Hagi, brāļi Ozbandi, tāpat kā citi ebreji, okupācijas pirmajās
dienās raka kūdru Znotiņu purvos. Dienā viņi strādāja, vakarā dažkārt devās nakšņot uz
vietējā zemnieka Putkes mājām vai atgriezās Preiļos. 64 Reiz, okupācijas pirmajās dienās,
Hagi mājās ieradās Jāzeps (Jezups) Vaivods un paņēma sienas pulksteni, saimniecei
pateica, ka tas viņai vairs nebūs vajadzīgs. 65 Hagi ģimene dzīvoja Liepu ielā. Atbilstoši
nacistu plānam ebreji bija jāiznīcina izrēķināšanās pirmajā posmā. Ģimene pārcēlās
uz māju, kurā dzīvoja Moti un Arika vecāmāte un vectēvs. Vecmāmiņa Cira-Tesja un
vectēvs Kasriels paspēja paslēpt savus tuviniekus bedrē, pārklājot to ar dēļiem. Ieejas
durvīs jau lauzās policisti. Mihļa Hagi pat atpazina viņu balsis. Tie bija kaimiņi, ar kuriem
Hagi bija pazīstami jau sen. Vecomāti un vecotēvu aizveda uz sinagogu un vēlāk
nošāva. Hagi ģimene mēģināja slēpties pie kaimiņa Ivana Cvetkova. Taču to uzzināja
sagūstītais sarkanarmietis, kas strādāja pie Cvetkova. No rīta viņš paziņoja, ka bēgļus
nodos. Ivans Cvetkovs ar sievu nometās viņa priekšā ceļos, lūdzot ebrejus saudzēt,
un apsolīja, ka, iestājoties tumsai, viņi aizies projām. Naktī ebreji devās uz Vladislava
Vuškāna mājām. Tur slēpās Gakers, brāļi Manni (Manciki), Samuils Ozbands, Mihļas
Hagi brālēns Faivišs Šafirs.
Drīz vien Gakers, neizturējis smagos apstākļus, mira. Glābējs ebrejiem atklāja, ka
kāds par viņiem ziņojis, tāpēc mājās gaidāma kratīšana. Naktī ebreji pārcēlās uz sinagogas
bēniņiem, kur slēpās divas diennaktis. Tiešām, Vuškāna mājā notika kratīšana,
bet neko aizdomīgu neatrada. Ebreji atgriezās pie glābēja. Vladislavs Vuškāns, protams,
nevarēja uzturēt septiņus cilvēkus. Simons un Mihļa Hagi nolēma naktīs doties ēdamā
meklējumos uz lauku viensētām, ciemiem. Citas izejas nebija. Vecāki devās projām, bet
bērni palika slēptuvē zem salmiem. Preiļu pagasta Moskvinas ciema bijusī iedzīvotāja
N. Silionova atceras: “Naktī kāds pieklauvēja. Nozibēja ebreju sejas. Vecāki viņiem
iedeva vārītus kartupeļus, maizi, sīpolus. Viņi lūdza speķi nedot. Reiz bija atnācis kāds