Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 23.sējums

Josifs Ročko. Tas notika Preiļos
Respondents G. Petrovs atceras vienas sinagogas izlaupīšanu: “1942. gada pavasarī
no sinagogas vilka ārā solus un uz trotuāra ritināja vaļā kaut kādas tapetes (pēc autors
domām, runa ir par Toras tīstokļiem). Laukumā sapulcējās ļaužu pūlis.” Respondente
A. Jefremova atceras, ka skolā baumots par to, ka tiks šauti krievi, poļi... Skolotāji
mēģināja mierināt bērnus. Domājams, cilvēki saprata, ka ar ebreju nogalināšanu tas
viss nebeigsies. Pēc ebreju nošaušanas visi bija panikā. Vecticībnieki baidījās, ka nākamie
būs viņi. “Dažkārt pašaizsardzībnieki pulcējās pie mūsu mājām, šāva gaisā un
priecājās. Tiesa gan, viens no viņiem, paprasījis mums nodzerties pienu, stipri raudāja.
“Ak, ja es būtu zinājis, kas tas būs par darbu, ka man nāksies šaut dzīvus cilvēkus...””
(S. Jegorovas atmiņas).
1944. gadā nacisti nolēma slēpt pēdas. Kapu bedres atraka, līķus aplika ar salmiem,
aplēja ar benzīnu vai naftu un aizdedzināja. Virs pilsētas pacēlās melnu dūmu mākonis.
Slepkavošanas vietu rūpīgi apsargāja. Vēlāk tur tika atrasti apdeguši kauli, dokumenti,
sieviešu mati. 59 Dedzināšanā piedalījās ķēdēs iekalti cilvēki. 60 Nelaimīgos turēja šķūnī,
kas piederēja R. Kokinai. Dedzināja ar speciālu aprīkojumu – kaut ko līdzīgu gaisa
kompresoriem. 61 Pēc sešdesmit gadiem respondents J. Lukjanskis to apraksta šādi:
“Es biju gans. Mēs uzrāpāmies kokā un redzējām, ka uz žoga uzrakstīts “Achtung”.
Blakus stāvēja kaut kāds agregāts. Kaut kādi apauguši ļaudis gumijas zābakos vilka
ārā līķus.”
Tomēr vienu bedri vācu okupanti neatrada. Pēc Sarkanās armijas ierašanās netālu
no Kotānu mājas (tagad Cēsu ielā) atrada ebreju kapavietu. “Tika atrasti 16 līķi. Ārā
raka bijušie pašaizsardzībnieki. Klāt bija arī katoļu un vecticībnieku garīdznieki. Pēc
mirstīgo atlieku sadedzināšanas vietējie iedzīvotāji pelnus sijāja caur sietu, cerot atrast
kaut ko no zeltlietām,” stāstīja J. Lukjanskis
Salīdzinājumā ar tiesu procesu materiāliem daudz pretrunīgāki, tendenciozi un
ne vienmēr saprotami ir Krievijas Federālā drošības dienesta (KFDD) Centrālā arhīva
dokumenti. Tā, piemēram, Latvijas PSR Valsts drošības tautas komisariāts ziņo, ka
“1941. gada jūlijā aizsargu soda vienības Daugavpils apriņķa Preiļu pagasta teritorijā
iznīcināja apmēram 900 padomju pilsoņu, to skaitā visus Preiļu ebreju iedzīvotājus” 62 .
Savukārt 2. Baltijas frontes pretizlūkošanas pārvaldes Смерш priekšnieka 1944. gada
18. augusta speciālziņojumā rakstīts, ka it kā: “1942. gada maijā Režicas apriņķa Silajāņu
pagasta Preiļos ar vācu pavēlniecības rīkojumu vienlaikus nošauts ap 500 ebreju,
to skaitā veci cilvēki, sievietes un bērni. Nošaušanā aktīvi piedalījās bruņotu aizsargu
grupas.”
Pirmkārt, Preiļi nebija Režicas apriņķa sastāvā. Otrkārt, aizsargu soda vienību
nekad nav bijis. Treškārt, patiesībā 1942. gada maijā Preiļos ebreju vairs nebija. Aizturētais
nošaušanas līdzdalībnieks E. Varņakovičs apliecināja, ka “maijā 1942. gadā
no pieciem pagastiem Preiļos tika sapulcināti apmēram 2000 bruņotu aizsargu. [..]
249