Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 23.sējums

24 Pētījumi par holokausta problēmām Latvijā
(t.s. mazajā geto), bet vēlāk – vairākās koncentrācijas nometnēs, no kurām izdzīvojušie,
sākot ar 1944. gada vasaras beigām, tika deportēti uz nometnēm Vācijā. Vienlaikus
ar Rīgas ebreju iznīcināšanu Rumbulā okupētajā Latvijā sāka pienākt vilcienu sastāvi
ar ebrejiem no reiha, kurus bija paredzēts noslepkavot Latvijā. Kā jau minēju, 30. novembra
agrā rītā, vēl pirms Rīgas ebreju iznīcināšanas, Rumbulā tika nošauts pirmais
tūkstotis no Vācijas atvesto ebreju. Decembra sākumā pienāca četri sastāvi ar Nirnbergas,
Štutgartes, Vīnes un Hamburgas ebrejiem, kuriem sekoja citi sastāvi līdz pat 1942. gada
decembrim. Lielāko daļu deportēto tūlīt pat nogalināja Biķerniekos, pat neizvietojot viņus
geto; daļu deportēto 1943. gada novembrī aizveda uz Aušvices nāves nometni un
nogalināja tur. 5 No okupētās Latvijas un uz Latviju deportētajiem ebrejiem izdzīvoja
tikai 1182 cilvēki. 6
Ebreju totālā iznīcināšana gan okupētās Latvijas teritorijā, gan ārpus tās turpinājās
līdz pašai nacistiskās Vācijas sakāvei 1945. gada maijā. Lai arī Latvijas teritorijas lielākā
daļa nonāca Sarkanās armijas rokās jau 1944. gada rudenī, līdz pat maija sākumam
vācu okupācija vēl pastāvēja Kurzemē, kur mežos slēpās vairāki desmiti no Dundagas
koncentrācijas nometnes izbēgušo ebreju (aptuveni 50 cilvēku), no kuriem pusi notvēra
un noslepkavoja. Liepājā līdz 1945. gada martam atradās precīzi nenoskaidrots skaits
ebreju, kurus 1944. gada oktobrī īsi pirms Rīgas krišanas Sarkanās armijas rokās izveda
no koncentrācijas nometnes “Lenta”. Daļa palika Liepājā līdz Vācijas kapitulācijai,
daļa 1945. gada martā tika pārvesta uz Hamburgu Vācijā. Arī tiem ebrejiem, kuri no
1944. gada 6. augusta līdz septembra beigām (varbūt pat vēl līdz oktobra sākumam) 7
no koncentrācijas nometnes “Riga–Kaiserwald” tika izvesti uz Štuthofas koncentrācijas
nometni Vācijā, holokausts beidzās tikai pēc Vācijas kapitulācijas.
Vietējo iedzīvotāju līdzdalība holokaustā
Vieni un tie paši apstākļi – vācu okupācija – dažādiem cilvēkiem izraisīja pilnīgi pretēju
rīcību: vieni, riskējot ar savu dzīvību, glāba ebrejus (par ebreju glābšanu okupētajā
Latvijā draudēja nāvessods). Protams, to bija absolūtais mazākums. Cits mazākums
tajos pašos apstākļos ebrejus nogalināja, kamēr iedzīvotāju absolūtais vairākums bija
malā stāvētāji. Vietējie iedzīvotāji piedalījās ebreju iznīcināšanā un no tās izrietošajos
notikumos dažādos veidos: pirmie, protams, bija tiešie slepkavas; viņu atbildība un
noziedzība ir neapstrīdama. Tuvu viņiem bija tie, kuri paši nešāva, bet apsargāja nāvei
nolemtos ebrejus un veda viņus uz slepkavības vietu. Viņu vaina ir gandrīz tikpat liela.
Citi varēja būt iesaistīti tikai ebreju uzskaitē. Citi – nereti piespiedu kārtā – raka bedres
un aizbēra tās pēc slaktiņa vai apsargāja nogalināto mantu. Citi uzskaitīja noslepkavoto
(savu bijušo kaimiņu, ar kuriem blakus bija dzīvots samērā bieži pat daudzus gadu
desmitus) mantu, to dalīja un piesavinājās – tā bija vislielākā iedzīvotāju grupa, kuras