Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 23.sējums

248 Novadpētnieku vākums
jātup uz ceļiem bedres malā. Ādminis Garbahs atteicās mesties ceļos. Slepkava
J. Kraševskis vairākas reizes pārdrošajam ebrejam iesita ar šautenes laidi pa galvu,
līdz tas iekrita bedrē. 51
Ebrejus šāva pie vairākām bedrēm vienlaikus. 52 Racēji aizbēra piepildītās bedres,
un slepkavošana risēja tālāk. Slepkavas bija ģērbušies aizsargu formā un no upuriem
atradās 3–5 metru attālumā. 53 Racēji uzturējās 300–400 metru attālumā no šaušanas
vietas un gaidīja šāvēju norādījumus. Slepkavas (konkrēti E. Kalniņš) staigāja gar
bedrēm un raidīja šāvienus uz tiem, kas vēl kustējās un izrādīja dzīvības pazīmes. 54
Pēc dažām stundām slepkavošana beidzās – pašaizsardzībnieki savu asiņaino darbu
bija paveikuši. “Mēs dzirdējām šāvienus un ebreju kliedzienus.” – “Dzirdēju šāvienus ne
vienu reizi vien. Reiz šajās dienās šāvienus dzirdēju četros no rīta,” stāstīja respondenti.
“Mana māte Marija Lukjanska strādāja par pavāri ēdnīcā, kas atradās latviešu skolā
Daugavpils ielā. Sanāca ap 60 pašaizsardzībnieku. Vieni (6–8 cilvēki) lielījās ar saviem
“varoņdarbiem”, bravūrīgi stāstīja, kā ar mietiem nodūruši ievainotos ebrejus. Taču bija
arī tādi, kas atteicās šaut,” J. Lukjanskis atceras mātes sacīto. 55
Nākamajā dienā pēc slepkavošanas Aizkalns tika redzēts piedzēries. Viņš lielījies,
ka vakar esot strādājis un labi nopelnījis, rādījis zelta kabatas pulksteni. Viņš arī piesavinājās
Vārkavas pagasta Šaripovkas ciema ebreja Ābrama Lata govi un kažoku. 56
Kaimiņiene V. Kurzemniece jautājusi: “Kāpēc tu nogalināji nevainīgus cilvēkus?” Slepkava
atbildējis: “Vai tad ebreji un komunisti ir cilvēki?” 57 Paziņām viņš bravūrīgi klāstīja,
ka piedalījies ebreju nošaušanā.
S. Jegorova atceras: “Šaušana norisinājās aiz kapsētas, uz zemes, kas piederēja
manam tēvam Jakimam Prokofjevam. Lai gan mūsu māja atradās pusotra kilometra
attālumā no tās vietas, kliedzieni, raudas, šāvieni bija labi dzirdami. Pēc dienas mēs ar
tēvu devāmies uz pļavu pļaut sienu. Gaisā bija jūtama briesmīga smaka, zirgs negribēja
iet tālāk. Es redzēju vairākas svaigi aizraktas kapu kopas, kaut kādas mantas, kas bija
iemestas krūmos.”
I. Trofimovs atceras, kā viņu un citus vecticībniekus izdzina no mājām un lika doties
ebreju kapsētas virzienā. Viņam šķita, ka arī viņiem liks šaut. “Ar ūdeni un asinīm pilnajā
bedrē peldēja nošautie. Kurš apģērbts, kurš kails. Slikti apģērbtajiem, iespējams, izģērbties
nelika. Šāva un laupīja vieni. Mēs, krievi, rakām ciet.” 58
28. jūlijā, 9. un 10. augustā tika iznīcināts vairāk nekā 800 Preiļu un tuvākās apkaimes
ebreju, kā arī ebreju bēgļi no Lietuvas.
Pēc tam ķēra nevainīgus cilvēkus, kas slēpās mežos, purvos. Respondents
A. Jefremovs atceras: “Vasarā gulējām uz siena. Vakarā tēvs teica, ja sienā redzam
kādu kustamies, lai nebaidoties. Tas ir Cemels.” Cits respondents stāstīja: “Reiz rudenī,
auksts jau bija, noķēra vienu ebreju. Aizmiga nabaga Cemels krūmos. Sievietes ar
dakšām un kāšiem viņu atdzina un nodeva policijai.”