Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 23.sējums

246 Novadpētnieku vākums
pašaizsardzībniekus uz slepkavošanas vietu atveda zirgu ratos. Tiesā viņi atcerējās, ka
Zilbermana, Plagova, Pricberga, Kaufmana un Lahovicka nogalināšanas brīdī Vaivods
bijis šāvēju vidū.
Lūk, ko autoram pastāstīja respondents J. Lukjanskis: “Pirmos nošāva bagātākos:
Plagovus, Taraginus. Viņiem teica, ka tos vedīšot uz Palestīnu, tāpēc līdzi jāņem pats
vērtīgākais. Kad viņus veda pa Daugavpils ielu, tad apsargi teikuši, ka iet uz Daugavpili,
bet pēc tam taisnā ceļā uz Palestīnu. Kad pagriezās uz kapsētas pusi, ebreji visu saprata
un sāka mest mantas, sākās haoss.”
Kad viena bedre jau bija pilna ar nogalinātajiem, vēl dzīvos dzina pie nākamās. 36
Pašaizsardzībnieki ik pa brīdim mainījās – acīmredzot tādēļ, lai pielādētu ieročus. Tā
turpinājās dažas stundas. Šo dienu labi atceras V. Hrapunovs: “Pēkšņi sākās tvarstīšana.
Piedzērušies pašaizsardzībnieki sagrāba mūs un iegrūda kolonnā pie ebrejiem. Es, sešpadsmitgadīgs
puišelis, policistam Doroškevičam rādu kaklā uzkārto krustiņu. “Nu labi,
raksi ciet.” Dzina mani kopā ar ebrejiem uz nošaušanu. Bija izraktas divas bedres, ūdens
līdz ceļiem, lija stiprs lietus. Mūs apstādināja pie kapsētas. Ebreji izģērbās – pa desmit
cilvēkiem. Pašaizsardzībnieki atņēma auskarus, zobu protēzes... Veda pie bedrēm un
šāva. Ebreji neraudāja, tikai vaidēja... Dzina klāt vēl un vēl... Blakus stāvēja rati, kuros
sakrāva ebreju mantas. Es tur neredzēju nevienu vācieti. Doroškevičs saka: “Bēdziet!”
Mēs skrējām prom no tās vietas.”
Pēc apšaušanas viens no pašaizsardzībniekiem – Jāzeps Vaivods apstaigāja
tukšos ebreju dzīvokļus, paņemtās mantas salika vezumā un aizveda mājās. 37 Taču
tiesā viņš apgalvoja, ka ebreju mantas nopircis. Kad J. Vaivoda paziņa pajokoja: “Kur
tad tu liksi tās ebreju mantas?” – viņš atbildējis: “Nekas, noderēs.” J. Kraševskis, kas
arī piedalījās slepkavošanā, tiesā atzina, ka viņš, būdams Patērētāju biedrības veikala
vadītājs, ir pieņēmis nogalinātajiem piederošo iedzīvi. 38 V. Hrapunovs atceras, ka pie
brāļu Gavaru mājas piebraucis pajūgs ar mantām. Piedzērušies slepkavas dalījuši nogalināto
mantas, klaigājuši, ka nošaus žīdus, pēc tam arī baltos žīdus (vecticībniekus).
M. G. par laupīšanām pateica īsi: “Ebreju labumus veda vezumiem.”
Var tikai nojaust, ko domāja dzīvi palikušie ebreji pēc šī masu slaktiņa. Respondente
N. Silionova stāstīja: “Daži ebreji savu mantu centās atdot paziņām. Uz mūsu – Moskvinas
ciemu ebrejs Čala atveda trīs grozus ar mantām. Pagāja divas nedēļas. Atkal
atbrauca ebrejs ar dzelteno zvaigzni pie krūtīm. Vectēvs saka: “Nu, ko tad – medaļas
esi piekāris?” – “Vācietis teica, ka mūs vedīs uz Vāciju, vajag paņemt zeltu.” Vectēvs
atbild: “Ka tikai jūs neapmāna.” Ebrejs savas mantas paņēma. Vectēvs pēc tam no
aizsargiem uzzināja, ka rabīns nolemtajiem teicis: “Tas ir mūsu liktenis, pieņemsim
nāvi mierīgi.””
Palikušos turpināja dzīt uz Znotiņu purva kūdras karjeru pie Bernānu ciema. “Ebrejus
dzina uz kūdras karjeru garām mūsu mājai. Mazos bērnus turēja pie rokas. Viena