Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 23.sējums

Josifs Ročko. Tas notika Preiļos
dotavā varēja nopirkt kancelejas preces. Arensburgi un Ribaki bija labi kurpnieki,
Raudiņi – drēbnieki, Peress izvadāja dažādus sīkumus. Nadels bija prasmīgs fotogrāfs,
Grīnmana bodītē varēja iegādāties svaigu gaļu. Zands bija ne tikai veikala īpašnieks,
bet arī brīvprātīgās ebreju ugunsdzēsēju komandas saimnieks, kurā darbojās braši
ugunsdzēsēji brāļi Juda un Lipa Cimani. Respondents J. Ivanovs atceras ebreju Meiersonu,
kam piederēja zemes gabals. 11 Pēc Ivanova teiktā, Meiersonu, tāpat kā Taraginu
ģimeni 1941. gada 14. jūnijā padomju vara represēja. 12
Preiļu pagasta ciemu iedzīvotāji ebrejus atceras kā preču iznēsātājus, izejmateriālu
gatavotājus, drēbniekus, kas apmeklēja viņu ciemus. Ebrejs Čala (acīmredzot Cals) apmeklēja
Moskvinas ciemu, atveda vasku un parafīnu. “Mēs sildījām vasku un gatavojām
sveces. Čala paņēma sveces, pārdeva tās pilsētā, samaksāja manam vectēvam, bet
mums, bērniem, deva konfekšu kasti. Dažreiz, ņemot preces no ebrejiem, mamma pretī
deva olas. Atmiņā palikuši dievbijīgie drēbnieki Haims un Biomka, kas pirms darba uzsākšanas
skaitīja lūgšanas” (N. Silionovas atmiņām). 13 Respondents V. Hrapunovs kopā
ar tēvu Mihailu ebrejiem cēla mājas un veica to apdari. Zands ne tikai samaksāja par
darbu, bet jaunietim Vasjam par labi padarīto uzdāvināja uzvalku. V. Hrapunovs atceras,
ka “bodīšu īpašnieki devuši preces uz parāda, taču, ja parādnieks naudu neatdeva laikā
vai apmānīja, tad kredīts vairs netika dots” 14 . A. Jefremova atceras: “Kad man iekoda
suns, vecs ebrejs no Brīvības ielas mani ar zirgu aizveda uz slimnīcu, pēc tam – uz
mājām. Pirms tam es viņu nemaz nepazinu.” 15 Respondents G. Petrovs, kas pirms kara
dzīvoja Kaunatas ciemā (5 km no Preiļiem), joprojām dzīvā piemiņā tur ebreju Sroliku
(iespējams, Isroels), kas iedevis naudu tēva operēšanai, un tēvs izdzīvojis. Kad Petrovu
ģimene apmeklēja Preiļus, arvien apmetās pie Srolika. Šis pats respondents stāstīja
par ebreju Potašu, kas braucis uz viņu ciemu ar automašīnu, iepircis linus, nekad nav
atteicis aizdot naudu. 16 Ebrejs V. Čurilovs stāstīja, ka viņa tēvs Nohoms Čurilovs, kas
dzīvoja Zaļajā ielā, mūrēja krāsnis, cēla mājas, bet ziemā ar zirgu veda cilvēkus no
Preiļiem uz Aglonu un atpakaļ. Tā bija daudzbērnu ģimene (7 bērni). V. Čurilovs pēc
sešgadīgās ebreju skolas absolvēšanas strādāja gatavo apģērbu tirgotavā Brīvības
ielā. Tā piederējusi viņa mātei.
Tādējādi respondentu atmiņas atklāj, ka ebreji bija Preiļu pilsētas un Preiļu pagasta
sociālekonomiskās dzīves neatņemama daļa.
30. gadu beigās desmitiem ebreju pārcēlās uz Daugavpili un Rīgu. Viņu vidū bija
Latvinski, Heseļi un citi, kas vēlāk paspēja evakuēties uz Krieviju. Par padomju varas
nodibināšanu respondents J. Ivanovs saka: “No Brīvības ielas puses piebrauca mašīna
ar karavīriem. Sapulcējušos ļaudis uzrunāja latvietis Lūriņš. Pūlī bija redzami plakāti ar
padomju varu slavinošiem uzrakstiem. Trešdienās uz tirgu atbrauca mašīna, no kuras
uzstājās poļitruks. Viņam uzdeva jautājumus. Klausītāju vidū bija gan ebreji, gan citu
tautību pārstāvji. Ebreji, īpaši jaunieši, dziedājuši “Trīs tankistus”, sveicot jauno varu.” 17
243