Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 23.sējums

242 Novadpētnieku vākums
Treškārt, izmantots M. Hagi stāsts. Vācu okupācijas gados Vladislavs Vuškāns
izglāba sešus ebrejus no astoņiem, kurus viņš slēpa. Viens no izglābtajiem – M. Hagi
uzrakstīja atmiņas, kas atklāj izglābto pārdzīvoto un glābēja varonību. 8 Uz šo atmiņu
bāzes tapa J. Ročko apcerējums par Preiļiem grāmatā “Холокост в Латгалии”. 9 Aculiecinieku
atmiņas dod iespēju uz vēsturi paskatīties no holokausta laikabiedru viedokļa.
Izmantojot arhīvu materiālus un salīdzinot tos ar aculiecinieku atmiņām, varam noteikt
fakta ticamību vai neticamību.
Kā liecina 1935. gada tautas skaitīšanas dati, Preiļos dzīvojuši 847 ebreji jeb
51 procents iedzīvotāju. Ļaudis atceras, ka ebreju kopiena bijusi draudzīga, daudzas
ģimenes vienojušas radnieciskas saites, dažās ģimenēs bijis daudz bērnu. Pirms kara
Preiļos bijušas četras sinagogas. 10 Galvenā atradās Brīvības ielā 12 (Sondores iela);
Zaļā – Lielajā ielā (Sinagogas iela); Jaunā – Jaunajā ielā; Aškenazi – Liepājas un
Zaļās ielas stūrī. Visi cienīja rabīnus A. F. Veisbordu un L. J. Grodski. Preiļos darbojās
trīs skolas: latviešu, krievu un ebreju (žīdu) pamatskola. Ebreju skolas direktors bija
Simons Kilovs, visu iemīļoti skolotāji – Fruma Gurviča, Meiers Gurvičs, Leibe Nosens
Zelikmans un citi (Buņas Kaganas vēstules 2004. g. 17. oktobrī). Ebreju bērni runāja
gan krieviski, gan latviski, savukārt viņu vienaudži – neebreji saprata ebreju runāto.
Daži ebreju bērni mācījās latviešu skolā, jo, pēc tās beigšanas stājoties ģimnāzijā, sešu
eksāmenu vietā bija jākārto tikai četri. Valsts svētkos – 15. maijā (K. Ulmaņa nākšana
pie varas) un 18. novembrī (Latvijas neatkarības proklamēšana) ebreju skolēni kopā ar
pārējo skolu audzēkņiem ar karodziņiem rokās devās parādē un orķestra pavadījumā
dziedāja valsts himnu “Dievs, svētī Latviju!”. Par godu 15. maijam ebreju bērni iestādīja
bērzus Rušonas ielā.
Respondenti – gan ebreji, gan neebreji – apgalvoja, ka visi dzīvojuši draudzīgi. Kur
tad radās slepkavas? (Preiļos, tāpat kā citur Latvijā, nacistiskās okupācijas laiks parādīja,
ka latenta netīksme pret ebrejiem var attiecīgos apstākļos pārtapt par asiņainu
genocīdu.) Ebreju meitenēm paticis krievu zēns Vaņa Kuzmins. Taču Vaņam patikusi
tikai Rohale Burina, kuru piemeklēja tāds pats liktenis kā Šeinu Gramu (B. Kaganas
vēstules).
30. gados pilsētā darbojās vairākas ebreju organizācijas: “Hašomer Hacair”, “Borohova
jaunatne”, “Gordonija”, “Hamizrahi”, “Agudat Israel”, Bunds, “Makkabi” . Vairāki
ebreji pārstāvēja vietējo pašpārvaldi. Par pirmo pilsētas vadītāju 1928. gadā kļuva ebrejs
Eļja Gurvičs. 1940. gadā, ienākot Sarkanajai armijai, Preiļos tika izveidota pagaidu
izpildu komiteja, ko vadīja ebrejs Rubenis Aršs.
Respondenti ebrejus atceras kā veikalu un bodīšu īpašniekus, amatniekus, preču
iznēsātājus. Taraginiem, Zilbermaniem piederēja mājas, S. Zilbermanu ģimene iepirka
linus. Plagovi un Taragini, S. Hagi un L. Maiofisi, J. Potaši, Cofnas un Lahovicki bija
veikalu saimnieki. Arī kalējiem Cemeliem piederēja neliels veikaliņš. Levinsona pār-