Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 23.sējums

Josifs Ročko. No Daugavpils holokausta vēstures
Kaunatas ezera pusi pie karjera staigāja sieviete, vākdama izmētātus apģērba gabalus.
Asarām acīs viņa mums teica: “Pirms dažām dienām te nošāva Kaunatas ebrejus.
Viņus apraka otrpus ceļa pie priedēm. Ejiet paskatieties paši.” Mēs ieraudzījām pavirši
aizraktu kapu. No smiltīm rēgojās apavi... Mēs nesapratām, kāpēc kaut kas tāds ir
noticis.”
Atmiņas par ebreju iznīcināšanu mēdz būt pretrunīgas, dažkārt teikto nevar pierādīt.
“Grigorijs Zaičikovs aiz Grīvas [..] paslēpa Dinu Puklinu kopā ar māti,” – tā raksta
Z. Jakubs. 64 H. Filipenoks stāsta ko citu. Dinas Puklinas draugs V. Dunajevskis, Dina un
māte nokļuvuši geto. 1941. gada jūnijā pie geto vārtiem ne reizi vien nākuši skaistules
Dinas paziņas un pielūdzēji, metuši pār žogu produktus. Marjans Čiževskis nolēmis
meiteni izglābt, jo viņa tam patikusi. Uzpirka apsardzi. Uzticīgais V. Dunajevskis izlikās,
ka gatavojas bēgt. Viņš tika nogalināts. Dinu ar māti izveduši no geto. M. Čiževskis viņas
paslēpis kādā ciemā aiz Grīvas. Taču kāds ebrejietes uzrādīja, un viņas tika nogalinātas.
Marjanu arestēja. Pēc kara viņš dzīvoja Polijā, apprecējās ar polieti, kas bijusi ļoti līdzīga
Dinai. Čiževskis nomira 2001. gadā Varšavā. Kur mīts, un kur patiesība?
Šis, kā arī citi piemēri liecina, ka atmiņas jāvērtē kritiski un jāsalīdzina ar citiem
avotiem. Tai pašā laikā mutvārdu vēsture paver jaunas iespējas holokausta izpētē.
Ebreji geto vai ārpus tā izdzīvoja ne tikai savas vīrišķības, psiholoģiskās izturības,
attapības, “zelta roku” dēļ, bet arī pateicoties kaimiņu – citas tautības cilvēku palīdzībai,
retumis arī vācu armijas karavīru atbalstam. Glābēju vidū bija gan vīrieši, gan sievietes,
gan ģimenes, dažādu tautību un konfesiju pārstāvji. Nacisms uz nāvi bija notiesājis
ikvienu ebreju, savukārt glābēji paši sevi nolēma nāvei, glābjot citus. Tas ir viņu cildenais
varoņdarbs.
Autors pateicas visiem, kas palīdzēja atrast respondentus, deva iespēju apzināt
dokumentus, kā arī, protams, tiem ļaudīm, kas uzticēja autoram savus atmiņu stāstus
par ebreju traģēdiju un sniedza nozīmīgu informāciju.
Atsauces un komentāri
1 Якуб З. В те дни. Из истории Даугавпилсского гетто // Евреи в Даугавпилсе. Исторические
очерки. – Даугавпилс, 1993, c. 287–382.
2 Волкович Б. О Даугавпилсском гетто: по воспоминаниям узника гетто Сиднея Айвена //
Холокост в Латгалии. – Даугавпилс, 2003, c. 53–64.
3 Ezergailis, A. Holokausts vācu okupētajā Latvijā, 1941–1944. – Rīga, 1999, 309.–320. lpp.
4 Курицкий Х. Пережить и рассказать. – Иерусалим, 2003, c. 123.
5 Swain, G. Between Stalin and Hitler. Class War and Race War on the Dvina, 1940–46. – London;
New York, 2004, 268 p.
6 Рочко И. Жертвы, спасенные и спасатели // Холокост в Латгалии. – Даугавпилс, 2003,
c. 81–98.
235