Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 23.sējums

234 Novadpētnieku vākums
Anna uz geto negāja, jo uzskatīja, ka tas uz viņu neattiecas. Viņa centās vairāk uzturēties
mājās. Vīra radinieki piedāvāja paslēpties laukos, bet Anna atteikusi: “Kā būs,
tā būs, no likteņa neizbēgsi.” 1942. gada vasarā kaimiņiene Lipa un viņas piedzīvotājs,
kas strādāja drošības palīgpolicijā, nacistiem paziņoja, ka ebrejiete neatrodas geto. Pēc
viņas ieradās vācietis un divi vietējie hitleriešu līdzskrējēji. “Ko slēpjat žīdieti?” Pēdējā
brīdī Anna paspēja atdot meitiņu tuviniekiem. Policisti rupji sagrāba Annu, atgrūda
vīru Nikolaju, kas mēģināja sievu aizstāvēt. Anna vēl paspējusi pateikt: “Sargā Iru, es
eju nāvē!” (E. Besakirskas atmiņas.) Arestēja arī Nikolaju, bet vēlāk viņu atbrīvoja. Ira
Šakalis izglābās un dzīvoja Krāslavā.
Vai, pieņemot kristīgo ticību, radās glābiņš? Ebreju kristīšanai holokausta laikā
Latgalē bija savas īpatnības. Latgales gebītskomisārs F. Švungs – fanātisks nacionālsociālists
– neatzina kristīto ebrejiešu tiesības dzīvot ar saviem āriešu vīriem, kā tas
bija citur Ostlandē. Runājot par minētajiem gadījumiem, var atzīmēt vairākas kopējas
iezīmes. Šīs ebrejietes tika kristītas pirms kara. Ebreju kopiena parasti negatīvi reaģēja
uz senču ticības noliegšanu. Jaunkristītās kļuva par ticīgām kristietēm un centās neuzturēt
kontaktus ar ebrejiem. Kristīšanās reizēm izglāba, reizēm – ne. Daudz kas bija
atkarīgs no konkrētas situācijas, notikuma dalībniekiem un viņu rīcības.
Palīdzēt ebrejiem bija bīstami, bet pat attāla līdzība ebrejam varēja izraisīt traģiskas
sekas. Annu Mariju Traškovu hitleriešu rokaspuiši sagrāba uz ielas un lika piebiedroties
ebreju kolonnai. Ar lielām grūtībām kaimiņiem izdevās pārliecināt, ka viņa ir kristiete
(V. Petrovskas atmiņas).
Traģiskas sekas varēja būt arī, atsakoties piedalīties holokausta upuru aprakšanā.
Tā, piemēram, nacisti un to līdzskrējēji sarīkoja asinspirti Višķos (Kalnavišķi), nošaujot
tur Dagdas un Aglonas ebrejus. 63 Jevstigneja Grigorjeva mājās ieradās Kolužs ar brāli
Donatu Romanovski. “Ņem lāpstu un ej aprakt ebrejus,” viņi teica. “Kas šāva, tie arī
lai rok.” – “Mēs pavēlam.” – “Kaut vai šaujiet nost, neiešu. Jūs taču nogalinājāt kaimiņus.”
– “Vajadzēja šaut, un šāvām.” Šādu sarunu atceras J. Grigorjeva meita. Tomēr
tēvs neesot gājis. “To tu vēl pieminēsi,” promejot teikuši nacistu līdzskrējēji. Pagāja
nedēļa. Pagalmā iebraukuši trīs vīri aizsargu formā. “Ģērbies,” teikuši tēvam. “Māte
nokrita ceļos, mēģināja skūpstīt Pētera un Antona Kolužu zābakus – mums taču 15 ha
zemes.” P. Kolužs apžēlojās: “Labi, tā kā nav kam ģimeni barot, lai nāk meitas – Darja
un Nastja,” raudot stāsta A. Grigorjeva. 14 un 15 gadu vecās meitenes aizdzina spaidu
darbos uz Vāciju. Viņas trīs gadus strādāja rūpnīcā. 1944. gadā nacisti izdeva meitenēm
izziņas, ka viņas atbraukušas labprātīgi. Šie gadi sagrāva viņu veselību.
Cilvēku atmiņas par ebreju traģēdiju bieži vien ietver svarīgu informāciju. Tā, piemēram,
dažkārt, balstoties uz atmiņu materiālu, iespējams konstatēt ebreju iznīcināšanas
vietas. A. Gribusts atceras: “1941. gada 20. jūlijā Kaunatā tika svinēti draudzes svētki.
Ap pulksten 11 no rīta mēs atradāmies krustojumā Rēzekne–Ezernieki–Kaunata. Uz