Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 23.sējums

Josifs Ročko. No Daugavpils holokausta vēstures
ziemas vakarā pie viņu durvīm klauvējis zobu tehniķis Magids, kurš bija aizbēdzis no
stacijas. “Es izbrīnījos, jo šķita, ka visi ebreji ir iznīcināti. Mana māte aizsmēķēja, sāka
uztraukties. “Māt, mūs taču var nošaut!” Māte atbildēja: “Ej gulēt un klusē.”” No rīta
ebrejs durvīs saskrējās ar vācu virsnieku. “Kas tas?” – “Brālēns no Lietuvas,” mierīgi
atteica māte.” Protams, ka mājā ilgi palikt nedrīkstēja. Pēc divām dienām Magidu pārģērba
sieviešu drēbēs, un I. Ņedvecka gāja viņam līdzi. Promejot ebrejs atstājis zelta
pulksteni un gredzenu, piebilstot: “Es jums nepalikšu pateicību parādā.” Ārstu aizveda
uz Ruģeļiem, pēc tam tālāk uz laukiem.
Divas dienas un naktis slēpt ebreju mājā, kur dzīvo vācu virsnieki un kaimiņos
nacistu līdzskrējēji Pipcins un Lielkausis! Vai tas nav varoņdarbs! Taču ticīgās katolietes
Marijas Ņedveckas labie darbi ar to nav izsmelti. Viņas meita Irina stāstīja, ka viņa
bijusi kāda ebreja ārlaulības bērns. Pirms kara viņu atdevuši audzināšanā panei Marijai.
Laikam jau vecāki gāja bojā geto. Jaunā māte meiteni nokristīja, dodot tai vārdu Anna
Griņeviča. Pāreja katoļticībā tādējādi meiteni izglābusi. 1946. gadā Marija viņu adoptēja,
pierakstot kā Irinu Ņedvecku. Sieviete nevar aizmirst, kā māte gājusi uz geto: “Apmēram
piecos vakarā māte apsēja melnu lakatu, paņēma groziņu un teica: “Lūdzies par mani,
meitiņ!” Ebreji parasti par palīdzību deva naudu. Viņi gribēja, lai māte no geto paņemtu
meiteni Rozu. Mazā ebrejiete uzzīmēja rozi un zīmējumu atdeva mātei. Mēs šo zīmējumu
glabājām ilgi. Taču paņemt Rozu no geto neizdevās, bija bail...”
Gandrīz desmit gadus Donats Jerševskis mēģināja gūt Hajas Rozinas labvēlību un
pretmīlestību. 1939. gada 26. jūlijā Svētās Annas dienā ebrejiete kristījās un, kļuvusi
par Annu Halinu, apprecējās ar mīļoto. Ebreju kopiena uz šādu aiziešanu no jūdu
pasaules reaģēja visai asi. Kad nomira Annas Halinas māte, meita netika ielaista kapsētā,
lai atvadītos. Raudādama viņa tikai noskatījās bēru procesijā (S. Estrina atmiņas).
1941. gadā Jerševsku mājās apmetās vācu virsnieks. Viņš acīmredzot nojauta Annas
Halinas izcelsmi, vairākkārt brīdināja par briesmām. Haja slēpās dārzā. Donats sievu
un dēlu aizveda uz Rīgu pie vecākā brāļa, pēc tam pie paziņām Nipāniem. Ebrejiete
izglābās un pēc kara dzīvoja Krāslavā.
Diemžēl ne vienmēr pāreja kristietībā ebrejiem deva iespēju izglābties. Ciļa Dumeša
(1902), kas dzīvoja Vecstropos, pārgāja katoļticībā (viņu kristīja Naujenes baznīcā) un
apprecējās ar latviešu puisi Aleksandru Narbutu (1896). Vietējie ebreji jaunlaulātos
apmētāja ar akmeņiem. Dažus gadus nācās pavadīt Jēkabpilī, tomēr pēc tam ģimene
atgriezās Vecstropos. Kā stāsta J. Narbuta, 1941. gadā kaimiņi Ciļu uzrādīja. Viņu
arestēja. Pēdējo reizi ebrejieti redzēja, pildot spaidu darbus...
Hana Gelcere (1912) no Arodu ielas 1937. gadā iemīlējās simpātiskā lietuvietī,
vārdā Nikolajs Šakalis. Tuvinieki pretojās laulībām. Jaunie pārcēlās uz Rīgu. Tur Hana
kristījās, apprecējās un kļuva par Annu Šakalis. Vēlāk ģimene atgriezās dzimtajā pilsētā,
piedzima meita Irina. 1941. gadā kristītās ebrejietes vecāki nonāca geto, kur gāja bojā.
233