Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 23.sējums

232 Novadpētnieku vākums
tālāk ebrejs gāja kājām,” stāsta Kursīšu meita Č. Antāne. Citreiz Kursīšu mājā ieradušās
divas ebrejietes, kas kopušas nama pagalmu, kur dzīvojis gebītskomisāra vietnieks. 61
Viņām esot pateikts, ka tiks nogalinātas. V. Novickis arī atceras šo gadījumu. Viņš
piebilst, ka redzējis bēgam ebrejus, kas 1943. gada rudenī grāba lapas gebītskomisāra
mājas pagalmā. Antoņina Kursīte sievietēm teikusi: “Slēpieties pirtī, kur glabājas siens!”
Atbraukušie vlasovieši sākuši meklēt ebrejus siena kaudzēs. Visus izglābis vācu virsnieks,
kas pārbaudīja dokumentus. Viņš esot pateicis, ka te nav ko meklēt. Nabaga
ebrejietes tika slēptas gan pirtī, gan sienā, gan mājās. Kaimiņi to zināja, bet nenodeva.
Vēl kādā vakarā pie Kursīšiem patvērumu meklēt ieradās ebrejs Zelikmans. Arī viņam
neatteica un paslēpa pamestā vasarnīcā. E. Prodiška stāstīja, ka ne reizi vien uz Kursīšu
mājām nāca ebreji, kas netālu strādāja uz lauka. Vienmēr Jānis un Antoņina nelaimīgos
paēdināja, kaut arī paši nedzīvoja pārticībā. Nereti nāca arī padomju karagūstekņi. Arī
viņiem atradās maizes šķēle un patvērums. Kursīšu ģimene palīdzēja jebkuram vajātajam
neatkarīgi no viņa tautības.
Z. Jakubs savā darbā stāsta, kā 1943. gada oktobrī ieslodzīto grupa izbēgusi pa
preču vagona logu, pārgriežot dzeloņstieples. Viņu vidū bija Roza Fridlande, Moiše
Šteins, Dāvids Stoļars. “.. Stoļars paslēpās pie paziņas.” 62 Un viss. Kas notika tālāk?
Izrādījās, ka Dāvids Stoļars tiešām izlēca no vagona netālu no Kraujas stacijas (15 km
no Daugavpils). Šai apvidū viņš bija dzīvojis pirms kara, strādājis dzirnavās. Naktī viņš
klauvēja pie kaimiņu Jankeviču, Voitkeviču, visbeidzot, Dobkeviču mājas durvīm. Atvēra
Jans Dobkevičs: “Jaseņka, glāb!” J. Dobkevičs bija lūžņu vedējs, labi pārzināja ebreju
valodu. Viņš ar Dāvidu bija pazīstams jau pirms kara, bija draugos ar dzirnavu saimnieku
Magarammu. Dobkeviču ģimene (Jans un Katerina – Kataržina) ebreju paslēpa.
Kā atceras viņu dēls Francs Dobkevičs, Dāvids ēda pie kopējā galda, bet, ja manīja
kaut ko aizdomīgu, tad Donats (tā Dāvidu sauca jaunajā ģimenē) slēpās vai nu mežā,
vai pagrabā, vai klētī un kūtī. Netālu dzīvoja bijušais aizsargs Zālāns, tāpat arī nāca
pusdienot vācieši. Reiz atkal negaidīti ieradās nelūgtie viesi. Istabas vidū stāvēja muca
ar sāli. “Kas tas ir?” – “Sāls, mēs to piejaucam sienam,” atbildējuši saimnieki. Muca bija
uzlikta uz pagraba vāka, kurā slēpās Dāvids. Izpildot D. Stoļara lūgumu, J. Dobkevičs
nereti iegādājās kādu vācu žurnālu vai avīzi. “Klausies, Dobkevič, tu taču neproti lasīt.
Kam tev žurnāls, turklāt vēl vācu valodā?” reiz jautājis kāds karavīrs. Dobkevičs kaut
ko nomurminājis, bet vairāk ar ebreja “izglītošanu” nenodarbojās. 1944. gadā Sarkanā
armija nelaimīgo ebreju atbrīvoja. Pēc kara D. Stoļars atkal strādāja dzirnavās un vienmēr
rūpējās par Janu. J. Dobkevičs pats savā rīcībā nesaskatīja neko īpašu, bet šī pieticīgā
poļu vīra varonība nedrīkst nogrimt aizmirstībā.
“Mūsu mājā Pumpura ielā 93 dzīvoja vairāki vācu virsnieki – Oto Volfs un unteroficieris
Kurts no Ķelnes. Atmiņā palicis otrais, kurš teica: “Kāpēc mums vajadzīgs karš?”
Viņš man uzdāvināja krustiņu, ko glabāju joprojām,” atceras I. Ņedvecka. 1943. gada