Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 23.sējums

230 Novadpētnieku vākums
Dortmundē, rakstīja vēstules ANO ar prasību saukt pie atbildības slepkavas. Nerimstošais
cīnītājs pret nacismu bija viens no tiem, kas ierosināja izveidot pieminekli nacistu
upuriem Mežciemā. L. Ginzburga raksta: “.. pilsētā viņu visi pazina, nedaudz baidījās un
cienīja dažādu iemeslu dēļ. Vieniem viņš bija profesionāls protezētājs, citiem – persona,
saistīta ar varas iestādēm, vēl kādam – oficiāli atzīts fašisma upuris, geto veterāns, kurš
tiek sūtīts pat uz ārzemēm.” 56 Kā atceras mans tēvs, bijušais geto ieslodzītais G. Ročko,
Ā. Magids bija “savējais” partijas pilsētas komitejā un vietējā sinagogā. Viņš mēģināja
izveidot geto gūstekņu sarakstu. Kā liecina S. Domašovs, 50. gados Ā. Magids aktīvi
piedalījās pieminekļa uzstādīšanā Dagdā bojā gājušajiem ebrejiem. Bulgārijas avīzē
“Ebreju ziņas” (“Еврейски вести” , bulgāru valodā) un Varšavas avīzē “Folkštime”
(jidišā) sakarā ar šī varonīgā cilvēka nāvi tika ievietoti nekrologi. Tajos teikts, ka, pateicoties
Ā. Magidam, tiesāts vairāk nekā 50 noziedznieku, kas piedalījās ebreju vajāšanā. 57
Vēstījums būtu nepilnīgs, ja stāstītu tikai par holokausta upuru ciešanām un mocībām.
1941.–1943. gadā ebreji joprojām bija pilsētas dzīves daļa. Viņi bija sastopami
ielās, viņi strādāja, tikās ar neebrejiem. Arvien bija cilvēki, kuri mēģināja ebrejus izglābt
vai vismaz kaut kā palīdzēt.
Sāra Zeļinkovska pirms kara apprecējās ar Cvi (Giršu) Ihlovu. 1939. gada (vai
1940. g.) 12. jūnijā viņai piedzima dēls Moše (Miša). Ebreju laime nebija ilga. Sākās
karš, un jaunā ģimene nokļuva geto. Giršs Ihlovs gāja bojā ebreju šaušanas akcijā.
Māte ar puisēnu geto atradās līdz 1942. gada 28. aprīlim. Šajā dienā izplatījās baumas,
ka geto drīz likvidēs. Sāra Ihlova mazgāja vācu karavīru veļu mazgātavā, kas atradās
Vienības namā. Ejot uz darbu, viņai izdevās bērnu noslēpt maisā un iznest no geto
teritorijas. Viņai paveicās – Sāra dēlu atdeva Teklai Balodis. Tā bija vientuļa 25 gadus
veca neprecēta sieviete, invalīde. Pirms kara viņa septiņus gadus bija strādājusi Ihlovu
ģimenē par aukli. Tekla dzīvoja pilsētas nomalē. Viņa izraka bedri zem vistu novietnes,
kur Moše varēja paslēpties dienas laikā. Tur bērns atradās līdz pat pilsētas atbrīvošanai.
Zēns bija tā nobaidīts, ka pēc atbrīvošanas bijās dienasgaismas un neuzdrošinājās
iziet uz ielas. 58
Ko Sāra bija pieredzējusi savos 25 gados? Vīra slepkavību, bailes un neziņu par dēla
likteni. Ebrejiem geto nozīmēja ciešanas, šausmas un nāvi, savukārt slepkavām – tas
bija ikdienas darbs. Taču arī geto cilvēki mīlēja, sievietes dzemdēja un rūpējās par
saviem bērniem. Bijusī geto gūstekne Braina Majeva autoram stāstīja, ka kareivji
ielauzās pie sievietēm, apsveica ar bērna dzimšanu, bet pēc tam ņirgājoties izmeta
zīdaiņus pa logu uz ielas bruģa. Geto Sāra sastapa jaunu mīlestību – Akivu (Ābramu)
Cveigorenu. 1942. gada vasarā viņa dzemdēja dēlu, kuram, pieminot pirmo vīru, tika
dots vārds Giršs. Bērnam vajadzēja dot ēst, apģērbt, bet pats galvenais – to noslēpt.
Puisēns izdzīvoja. Kā atceras R. Jefuna, viņa “1944. gadā satika nomocīto Sāru, kas
tikko bija izkļuvusi no geto, ar zīdaini uz rokām, kas bija ietīts kaut kādās lupatās” 59 .