Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 23.sējums

Josifs Ročko. No Daugavpils holokausta vēstures
Ābrams Magids (1893) nepaspēja evakuēties un kopā ar ģimeni tika arestēts Daugavpils
apriņķa Asūnes pagastā. Apcietinātos aizveda uz Dagdu, pēc tam uz Daugavpili.
Ā. Magids izdzīvoja tādēļ, ka bija kvalificēts zobu tehniķis. Gebītskomisārs Švungs
lepojās ar zelta protēzēm, kuras bija izgatavojis Ā. Magids 1941. gada augustā. Pie
ieslodzītā esot braukuši vācieši pat no Rīgas. Viņam bija iespēja kaut kā dzīvot, palīdzēt
ģimenei un citiem. Pēc 1942. gada 1. maija viņu pārcēla uz cietoksni. Saprazdams, ka
geto drīz likvidēs, Ā. Magids darīja visu, lai izglābtos. Ar diezgan ievērojamu izpirkumu
viņam izdevās izkļūt no geto un apmesties pilsētā. A. Ezergailis atzīmē, ka dermatologs
Vovsi un zobārsts Ā. Magids pilsētā strādājuši pat vēl 1944. gadā. 54 Arī respondents
N. Paškevičs autoram stāstīja, ka 1944. gadā ārstējies pie Vovsi.
Kad likās, ka glābiņš ir tuvu, nelaimīgos ievēroja bijusī kaimiņiene. Viņa pilnā balsī
sākusi kliegt, saukt policiju. Ebrejus sagūstīja un aizdzina uz staciju, kur tika formēts
ešelons uz Štuthofu. Stacijā Ā. Magidu nošķīra no ģimenes. Sieva Emma un 14 gadu
vecā meita Roza tika aizvesta uz nāves nometni, kur arī gāja bojā. Ā. Magidam brīnumainā
kārtā izdevās izslīdēt no pūļa un bēgt. Viņš patvērās M. Ņedveckas ģimenē.
Marija Ņedvecka viņu nogādāja pilsētas nomalē (uz Ruģeļiem) pie Arsēnija Korņilova.
Te holokausta gados glābiņu rada 11 ebreju. Ā. Magids slēpās kūtī, šķūnī. Vientuļais
A. Korņilovs arī pēc kara nevienam nestāstīja par savu varoņdarbu.
Bijušajai Daugavpils Pedagoģiskā institūta pasniedzējai Z. Vozņakai un ārstei Vinogradovai
ir cita brīnumainās izglābšanās versija. 55 Viņas stāsta, ka tad, kad vācieši
ieradušies arestēt Ā. Magidu, viņam izdevies bēgt. Viņš paslēpies Raiņa ielas mājas
drupās. Tur viņu atradusi mājas saimniece Ā. Magida paziņa zobārste Vinogradova. Viņa
lūdza palīdzību Z. Vozņakas vecākiem – Sofijai un Pēterim Siliņiem. Ā. Magids kādu
laiku slēpies pie viņiem bēniņos. Taču ilgi tur palikt bija bīstami. Sofija Siliņa sāka meklēt
patvērumu ārpus pilsētas. Ruģeļos dzīvoja Bodendorfu ģimene – tēvs Kārlis un meita
Marija ar diviem bērniem. Viņi bija ļoti nabadzīgi, mitinājās pirtī, jo māja bija nodegusi.
Viņi deva patvērumu Ā. Magidam. Viņš, kā arī Trēgers ar sievu Idu slēpās šķūnī sienā.
Vinogradova un Siliņu ģimene, lai arī pašiem bija grūti ar iztiku, tomēr centās palīdzēt
glābējiem un ebrejiem. Tomēr arī šai vietā uzturēties nebija droši. Vācieši Bodendorfu
šķūnī gribēja iekārtot darbnīcu. Marijai Bodendorfai izdevās ebrejus pārvest uz laukiem
pie Paula Ašako, kas dzīvoja Lietuvā netālu no Zarasi. Tur ebreji sagaidīja atbrīvošanu.
Ā. Magids un citi vajātie izglābās, pateicoties krievietei Vinogradovai, polietei Marijai
Ņedveckai, ukrainietei Sofijai Siliņai (1885–1952), viņas vīram latvietim Pēterim Siliņam
(1885–1960), krievietei Marijai Bodendorfai (1872–1943), lietuvietim Paulam Ašako.
Pēc kara Ā. Magids apprecējās ar bijušo Daugavpils geto ieslodzīto zobārsti Miru
Musinu, kuru izglāba Afanasjevi. Geto M. Musina zaudēja vīru un meitu. Visu savu pēckara
dzīvi Ā. Magids veltīja tam, lai atrastu kolaboracionistus. Viņš izveidoja noziedznieku
kartotēku, atpazina vairākus ebreju vajātājus, piedalījās tiesas procesā pret G. Tabertu
229