Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 23.sējums

22 Pētījumi par holokausta problēmām Latvijā
vērstus pret ebrejiem, kā arī draudēja ar smagiem sodiem par to pārkāpšanu. Tā,
piemēram, Rīgā 2. jūlijā pirmo pretebreju rīkojumu izdeva Rīgas militārais komandants
vērmahta pulkvedis Ullerspergers; savukārt Liepājā vara atradās komandanta karakuģu
kapteiņa Briknera (Brückner) rokās, un, pildot tieši viņa pavēli, 3. jūlijā viena no einzacgrupas
A apakšvienībām, kuru komandēja Erhards Grauels (Erhard Grauel), sāka
ebreju nogalināšanu Liepājā, kur slepkavošanu veica arī vācu jūras kājnieki. 5. jūlijā
Brikners izdeva tajā brīdī visaptverošāko pret ebrejiem vērsto rīkojumu, kurš sastāvēja
no 11 punktiem 2 (tieši armijas pārstāvji visā okupētajā Latvijā izdeva rīkojumus, kuru
saturs bija šāds: vispirms tika īstenota ebreju ierobežošana, nosakot to, ko ebreji nedrīkst
darīt, piemēram, nedrīkst uzturēties uz ielas pēc pulksten 18 vakarā līdz 7 no rīta;
nedrīkst iepirkties veikalos, kā arī citi ierobežojumi; pēc tam sekoja ebreju reģistrācija un
uzskaite; tad – ebreju iezīmēšana ar speciālām zīmēm; tad izolēšana un galu galā – noslepkavošana).
Tuvākajās dienās, jūlija sākumā, ebreju slepkavošana tika uzsākta Durbē,
Priekulē, Asītē, Rīgā – gandrīz visās vietās, kuras jau bija nonākušas vācu rokās. Līdz
1941. gada novembra beigām vissmagākā atbildība par ebreju slepkavošanas tiešu
organizēšanu un īstenošanu gulstas uz otro einzackomandu (EK 2) un tās komandieri
Rūdolfu Bacu (Batz).
Lai arī ebreju nogalināšanu vācieši bija uzsākuši jau pirmajās okupācijas dienās,
masveida ebreju iznīcināšana sākās dažas nedēļas vēlāk. Lai to iesāktu, vāciešiem
bija nepieciešamas vismaz divas lietas: pirmkārt, bija jāizveido un jānostiprina okupācijas
varas sistēma; otrkārt, bija jānodrošina vietējo iedzīvotāju piedalīšanās ebreju
iznīcināšanas sagatavošanā (vietējai latviešu administrācijai tika uzdots reģistrēt visus
attiecīgajā administratīvajā teritorijā dzīvojošos ebrejus) un slepkavošanā (tika nodibināta
t.s. latviešu pašaizsardzība un speciālās latviešu SD vienības, sk. turpmāk). Pirmie
masveidā tika nogalināti Latvijas provinces – mazpilsētu ebreji. Nogalināšana parasti
ilga divas trīs nedēļas, un līdz augusta vidum bija iznīcināta liela daļa Latvijas provinces
ebreju, bet Zemgalē jau bija noslepkavoti visi. Slepkavošanai bija divas pieejas: dažreiz
nogalināšana notika vairākos posmos, vispirms nogalinot vīriešus, vēlāk – sievietes
un bērnus, bet dažreiz vienlaikus tika nogalināti visi (kā jau rakstīju, pirmais totālās
iznīcināšanas gadījums bija Aucē 11. jūlijā, kad vienlaikus tika nogalināti visi ebreji,
ieskaitot sievietes un bērnus). Galvenās vienības, kuras nogalināja provinces ebrejus,
bija: vācu SD grupas; Viktora Arāja un Mārtiņa Vagulāna komandētās latviešu SD vienības;
vietējās latviešu pašaizsardzības grupas. 3
Okupētās Latvijas ebreju absolūtais vairākums tika nogalināts divos laikposmos.
Pirmkārt, t.s. Einsatzgruppen posms, kad slepkavošanu vadīja, organizēja un vismaz
daļēji īstenoja einzacgrupas un to apakšvienību komandieri. Tas ilga no 1941. gada
jūlija līdz augusta beigām, kad tika nogalināti vairāki tūkstoši ebreju Rīgā, Biķernieku
mežā, un praktiski visi provinces ebreji; šajā laikā noslepkavoja aptuveni 30 000 cil-