Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 23.sējums

228 Novadpētnieku vākums
Haims Pokermans (1900) bija prasmīgs automehāniķis un santehniķis. Viņš strādāja
armijas garāžā, remontēja mašīnas, uzturēja kārtībā santehniku Vienības namā (Tautas
nams). Bieži vien ar vāciešu atļauju viņš ņēma līdzi brāli Meieru. Reiz, atgriežoties
mājās, viņš vairs nesastapa savus tuviniekus, starp tiem sievu un dēlus – Lāzaru un
Jakovu. Vienas nakts laikā viņš nosirmoja. Taču viņu pašu neaiztika: vāciešiem bija
nepieciešamas meistara zelta rokas. Acīmredzot 1943. gada oktobrī, kad tika likvidēts
“mazais geto” cietoksnī, brāļus Pokermanus atstāja strādāt garāžā, kas atradās Daugavpils
piepilsētā. Dažas dienas pirms geto likvidēšanas garāžas priekšnieks vācu virsnieks
Valters Kirhs brāļiem teicis: “Pēc trim dienām lai jūs te nebūtu. Bēdziet!” – “Kāpēc jūs to
darāt?” jautājis Haims. “Jūs esat ļoti labs speciālists, tādu nav daudz. Vēl – jūs esat ļoti
līdzīgs manam tēvam,” negaidīti atteicis virsnieks. 52 Daugavpilī brāļi slēpušies aviācijas
bumbas izrautā bedrē. Savu patvēruma vietu viņi pārsedza ar metāla plāksni. Kaut kas
palīdzēja ebrejiem sagādāt pārtiku. Bet kas? Citas ziņas liecina, ka brāļi slēpās apakšzemes
komunikācijās, jo to izkārtojumu Haims ļoti labi pārzinājis. 1944. gadā novārgušos
ebrejus atrada Sarkanās armijas karavīri. Hospitālī H. Pokermans pieprasīja tikšanos
ar padomju virsnieku. Viņam Haims izstāstīja, ka Vienības nams ir mīnēts. Sapieri drīz
vien “elles mašīnu” atrada un padarīja nekaitīgu. Tādējādi geto gūsteknis paglāba no
iznīcības vienu no skaistākajām celtnēm, kas izdaiļo pilsētu.
Geto nokļuva arī veterinārārsta Bļahmana ģimene: Ābrams Bļahmans (1904),
sieva Estere (1909–1988), meita Sima (12 gadu) un dēls Izja (septiņi gadi). Pirms kara
Ā. Bļahmans ar izcilību absolvēja Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes Veterinārijas
nodaļu. Kara sākumā vetārsts nodarbojās ar zirgu transportēšanu uz fronti, tāpēc
nepaspēja evakuēties. A. Bļahmanam nācās rakt ierakumus ap pilsētu. Sieva gatavoja
ēst vācu karavīriem, mazgāja veļu. 1941. gada 7.–9. novembra akcijas laikā nogalināja
Simu un Izju. Ābramam un Esterei izdevās no geto izbēgt. Viņi slēpās mežos, kamēr
nokļuva līdz Kalistratam Grigorjevam, kas dzīvoja Selihovkas ciemā (Daugavpils apriņķis,
Biķernieku pagasts). Zemnieks nelaimīgos paslēpa šķūnī aiz siena. “Kalistrata
tēvs katru rītu ņēma salmus govīm. Kad salmi beidzās, viņš ieraudzīja – ebreju pāri.” 53
Krievu zemnieku ģimene izglāba ebreju ģimeni. Pēc kara Ābrams Bļahmans strādāja
par galveno vetārstu Daugavpils rajonā. Ģimenē piedzima meita, kurai deva vārdu par
piemiņu nogalinātajiem bērniem Simai un Izjam – Maiza. Bļahmanu ģimenes dzīve rod
turpinājumu bērnos un mazbērnos...
Lai rastu priekšstatu par bijušā geto ieslodzītā Ābrama Magida likteni, izmantotas
gan viņa meitas Bellas Levinas atmiņas, gan vairāku aptaujāto stāstītais, gan arhīvu
dokumenti, arī L. Ginzburgas romāns – eseja. Šo atšķirīgo, dažkārt pretrunīgo avotu
sastatījums, kas tapuši dažādos laikposmos, uzskatāmi atklāj grūtības, ar kādām
jāsastopas, cenšoties noskaidrot patiesību un pārvarot mutvārdu vēstures avotu subjektīvismu.