Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 23.sējums

Josifs Ročko. No Daugavpils holokausta vēstures
pastāvēja un – izgāja ārā pa citām durvīm. Kāpēc? Vienkārši – beidzās gāze. Astoņpadsmitgadīgajai
jaunietei tika uzdāvināta dzīvība. Pēc dažām dienām gūstekņus atbrīvoja
Sarkanā armija. Pēc sešdesmit gadiem bijusī ieslodzītā atkal apmeklēja savas mocību
vietas. Nāves nometnes arhīvā viņa atrada kartīti, kurā norādīts Itas Rozenbergas
ievešanas datums un arī – nāves datums. Vācu ierēdnis bija jau ierakstījis gūsteknes
iznīcināšanas datumu. Pašlaik Ita Rozenberga dzīvo Izraēlā, un uz viņas galda stāv
minētās kartītes kopija. Pedantiskais vācu ierēdnis mazliet pasteidzās...
Leja Koltuna (dzim. Lesina) nonāca geto kopā ar pamāti Zeldu un brāli Moišeli.
Viņiem paveicās – nokļuva geto tālākajā stūrī. Tie, kas atradās tuvāk vārtiem, kļuva par
pirmajiem upuriem. Reiz, kad tuvojās viņu kārta, geto ienāca “amatnieki”. Leja ar ģimeni
tiem piebiedrojās. 1941. gada 7. novembrī asiņainas akcijas laikā māsas Rahile Gorovaja
un Pesja Cisa, kas strādāja par šuvējām, 15 gadus veco Leju pierakstīja savā ģimenē,
tādējādi meiteni izglābjot no nāves. 1942. gada 1. maijā “lielā” geto likvidēšanas laikā
viņa izkrāva vagonus, bet brālītis gāja bojā. 1943. gada 28. oktobrī pēdējās akcijas gaitā
meitene mēģināja noslēpties cietokšņa sienas spraugā, taču vācu suns bērnu atrada.
Sekoja aukstums, bads, mocības Kaizervaldē, pēc tam – nometne “Erredia” (Igaunija),
kurā gūstekņi raka pelēko mālu. 1944. gadā L. Koltuna tika pārvesta uz Dancigu, pēc
tam uz Štuthofas nometni, kur ieslodzītos ēdināja vienu reizi dienā ar nātru suslu. Pēc
tam Leja tika pārvesta uz Noiengamu un Bergenu-Belzenu, kur krematorija vairs nedarbojās
pārslodzes dēļ. Atkal paveicās. Plosījās tīfs. Līķus savāca kaudzē un dedzināja.
Vai bija iespējams izdzīvot? Lejai Koltunai tas izdevās.
Hava Beilina (1927, dzim. Sipina) dzimusi zobārsta ģimenē. Izcietusi mocekļa ceļu
no Daugavpils geto līdz Štuthofas krematorijai. Holokausta ugunīs bojā aizgāja 52 viņas
radinieki. Vēstulē H. Beilina raksta, ka viņas tēvs, ko arestēja 1941. gada jūnijā, drīz vien
ticis atbrīvots, tāpat arī viņa kaimiņš ārsts Rozenblūms. Viņa uzskata, ka pret ārstiem
vācieši izturējušies labāk nekā pret citiem gūstekņiem, piemēram, 1941. gada novembra
akcijā ārstus nošķīra atsevišķā grupā un lika mierā. Iespējams, ka nacistiem šie cilvēki
bija nepieciešami. H. Beilinas atmiņas liecina, ka pirmajās nedēļās geto bija atvērts.
Ebreji varēja iziet, bet vajadzēja obligāti atgriezties. Blakus geto atradās austriešu kara
daļa. Austrieši palīdzēja ieslodzītajiem – apmaiņā pret dārglietām piegādāja benzīnu,
kartupeļus. H. Beilina izglābusies, pateicoties austriešiem, vāciešiem, kas devuši viņai
ēst, ļāvuši atpūsties, kad viņa strādājusi 322. komandā cietoksnī. Viņu glābis latvietis,
noslēpjot ar malāriju slimo meiteni būdiņā. Ebrejietes Zisele un Zeide Gordones arī paglābušas
pusaudzi ar apsaldētu kāju. Štuthofas nometnes ieslodzītā nr. 95451 domā,
ka viņa izdzīvojusi tāpēc, ka strādājusi smagākos darbus. Pēc kara L. Koltuna, mans
tēvs G. Ročko, H. Beilina un daudzi citi izdzīvojušie ne reizi vien tika izsaukti uz VDK:
“Kā un kāpēc jūs palikāt dzīvi, vai sadarbojāties ar nacistiem?” L. Koltunu paglāba zobu
tehniķis Ābrams Magids, kas galvoja par viņu.
227