Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 23.sējums

226 Novadpētnieku vākums
I. Hurinu iedzinuši kādā šķūnī, lai nogalinātu, bet viņam izdevās atpirkties. Citreiz piedzēries
esesietis metis viņam ar šķērēm – izdevās izvairīties. 1943. gadā viņu pārveda
uz Kaizervaldi, strādāja fabrikā “Lenta”. Pēc tam mocītāji I. Hurinu pārdzina uz Salaspils
nometni. 1944. gadā kopā ar Rīgas gūstekņiem smacīgā kuģa kravas telpā viņš tika
pārvests uz Dancigu, vēlāk ar baržu uz Štuthofu. Te ieslodzīto – nr. 95889 – satriecis
skats, kā, ratos iejūgušies, gūstekņi veduši uz krematoriju mirušos. 1945. gada martā
sargi gribēja sadedzināt I. Hurinu un viņa likteņa biedrus, bet ieradās Sarkanā armija.
Pašas spēcīgākās sajūtas geto bijušas bailes par savu un tuvinieku dzīvību. Nāve arvien
bija līdzās. Vēl pēc kara I. Hurins baidījās ēst, lai nenomirtu, baidījās no cilvēkiem miliču
formās. Bijušais geto ieslodzītais uzskata, ka tagadējā paaudze visai maz interesējas
par ebreju tautas traģēdiju.
Jevgenija Borovska (dzim. Libermane) dzimusi 1922. gadā Daugavpilī turīgā ārstu
ģimenē. Vectēvam piederējusi Strazdu māja Vecstropos. Jau pirmajās vācu okupācijas
dienās tika nošauts viņas tēvs Naums Libermans. Jaunieti kopā ar citiem radiniekiem
aizveda uz geto. Viņu kaimiņi geto bija Puklini. Žeņa Libermane pilsētā mazgāja kazarmas,
vienmēr baidījusies iet garām komandantūrai. 1942. gada 1. maijā bojā gāja
viņas māte Sofija. Reiz kārtējās pārbaudes laikā Jevgenija mēģinājusi pāriet uz citu
grupu, bet vācietis to apstādinājis, tā izglābjot no drošas nāves. Cietoksnī par viņas
draudzenēm kļuva Riva Locova, Ella Feigina, Ita Rozenberga. 1943. gadā ieslodzītie
visu laiku gaidījuši kārtējās akcijas. 28. oktobrī cietoksnis tika ielenkts. Jevgenija un
Ella noslēpās kādas mājas bēniņos. Pēc divām dienām nokāpa pieliekamajā, bet
tika pamanītas un uzrādītas policistiem. Gūsteknes nogādāja cietumā. Sekoja ceļš
preču vagonos uz Kaizervaldi. Tur Jevgenija Borovska strādāja AEG (bijusī rūpnīca
VEF). 1944. gadā kopā ar citiem tika pārvesta uz Dancigu, tad – Štuthofu. 1945. gadā
gūstekņus atkal pārdzina uz citu vietu. Jevgenija un Ella atpalika no kolonnas. Viņas
nejauši ieklīda pamestā mājā un pārģērbās citās drānās. Garāmejošie vācieši vairs
nepievērsa viņām uzmanību. Taču negaidīti parādījās vietējie marodieri, un jaunietes
bija spiestas bēgt. Viņas nonāca mežā, kur sastapa padomju izlūkus. Tagad Jevgenija
Borovska dzīvo Rīgā, strādā par angļu valodas skolotāju.
Ita Bella (dzim. Rozenberga) pirms kara kopā ar vecākiem un vecvecākiem dzīvoja
Imantas ielā 42. Mācījās ebreju skolā. Viņas klasesbiedri bija Margolins, Sāra Bdile,
Sāra Šteimane, Riva Elcefone, Sima Gravica, Griša Rabinovičs, Dāvids Blaijers, Jaša
Dobrins, Ļusja Rozenblūma, Estere Ļvova un citi. Viņi visi vēlāk tika nogalināti geto. Vācu
okupācijas laikā Ita nokļuva geto, mazgāja kazarmas, veica citus darbus. 1943. gadā
dažas nedēļas pavadīja Rīgas geto, tad nokļuva Kaizervaldē, kur strādāja AEG kabeļu
montāžas daļā. Vācu unteroficieris Veils “sajauca” ieslodzīto sarakstus, un vairāki desmiti
sieviešu tika paglābti no nāves. Itu sagaidīja daudzu gūstekņu liktenis – Danciga,
Štuthofa, pēc tam – Toruņa. Viņa kopā ar citiem tika iedzīta gāzes kamerā. Viņi iegāja,