Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 23.sējums

Josifs Ročko. No Daugavpils holokausta vēstures
Salaspils nometnes pilsētā ieradās speciāla 30 ebreju komanda nometnes komandanta
oberšturmfīrera Kurta Krauzes vadībā. 50 Viņi atraka bedres, vilka ārā nogalināto līķus,
aplēja ar kaut kādu šķidrumu un dedzināja. E. Prodiška stāsta: “Laikam pat divas nedēļas
virs meža cēlās tumšpelēki dūmi, varēja sajust degušas gaļas smaku. Tā nebija
izturama, to nevar aizmirst.”
Par notikumiem geto autoram stāstīja un rakstīja bijušie ieslodzītie. No vairāk nekā
15 000 ieslodzīto dzīvi palikuši apmēram divi desmiti, kas dzīvo Latvijā, Izraēlā, ASV,
DĀR, Austrālijā, Vācijā, iespējams, arī citās valstīs. Latvijā tie ir četri: Braina (Broņa)
Majeva, Izrails Hurins, Jevgenija Borovska un Riva Locova (visi rīdzinieki). Broņa Majeva
(dz. Braina Viškina) geto nokļuva jau pirmajās tā izveidošanas dienās. Viņa uzskata, ka
izglābusies, pateicoties P. Afanasjevam, laimīgu sagadīšanos virknei un ticībai, ka netiks
nogalināta. Pirmajās nedēļās viņa aizbēga no geto, bet pie glābējiem palikt bija bīstami.
Nācās atkal atgriezties geto, kur nejauši viņu ierakstīja “amatniekos”. B. Majeva pastāstīja,
ka geto bijis arī iekšējais cietums. Tajā nokļuva gūstekņi, kuri mēģināja nometnē
ienest produktus, saņemt sarkano apliecību, kā arī citu “pārkāpumu” dēļ. Viņa nevar
aizmirst, kā Mina Geca (dzim. Gitelsone) lūgusi dabūt spilvenu. B. Majeva to atnesusi.
Taču pēc dažām dienām Mina tika pakārta, jo spilvenā atrada dārglietas. 51 Tika paziņots,
ka ebrejiete pārkāpusi kārtības noteikumus. Cietoksnī B. Majeva nokļuva vācieša Nilesa
komandā. Tās uzdevums bija braukāt pa ciemiem un rūpēties par produktiem, malkas
sagatavošanu, strādāt lecektīs un dārzā. Tā viņa iepazinās ar agronomu P. Afanasjevu,
kas gūstekņiem juta līdzi un solīja palīdzēt.
1943. gada oktobrī – geto likvidēšanas laikā daļa gūstekņu domāja, ka pienācis
gals. B. Majeva mētelī nolēca no otrā stāva. Lēca arī viņas draudzene Mira Musina,
bet iekrita mucā, kas, skaļi rībēdama, paripoja garām apjukušajam policistam. Sievietes
metās bēgt, policisti dzinās pakaļ. Mira Musina policistam, kas viņu bija panācis, atdeva
savu zelta pulksteni. Brīnumainā kārtā izdevās nokļūt līdz P. Afanasjevam, kura pagrabā
viņas pavadīja deviņus mēnešus. Reiz pie P. Afanasjeva ieradies “322. saimniecības”
priekšnieks Danzelmans, lai atzīmētu jaunā – 1943. gada atnākšanu. Viņš pamanīja,
ka grīdai nav apmaļu. “Mēs tās norāvām, jo pagrabā circeņi,” atbildējis P. Afanasjevs.
Vieni svinēja Jauno gadu, citi – šausmās drebēja pagrabā. 1944. gadā, kad pilsētu
bombardēja, glābējs nolēma ebrejietes aizvest pie sava brāļa uz Krāslavu. Sievietes veda
ratos, apsegtas ar sienu. Vezumu apstādināja vācu patruļa. Palīdzēja brīnums – sākās
uzlidojums, un visi aizbēga kur kurais. Tā sievietes tika izglābtas.
Izrails Hurins sākotnēji mēģināja evakuēties, bet tika aizturēts uz Latvijas–Krievijas
robežas un atgriezās Dagdā, ko jau bija okupējuši vācieši. Visi ebreji tika sadzīti kādā pagrabā.
Izdevās uzpirkt apsargu un izkļūt ārā. Ceļā bojā gāja brālis. Izrails devās uz dzimto
pilsētu, kur nokļuva geto. Viņš, tāpat kā B. Majeva, atceras, ka policisti ielauzās geto,
paņemot cilvēkus spaidu darbos. Atpakaļ visi neatgriezās. Reiz piedzērušies policisti
225