Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 23.sējums

224 Novadpētnieku vākums
Māsas E. Prodiška un Č. Antāne, kas dzīvoja Poguļankā, stāstīja: “Gar mūsu mājām
dzina ebrejus uz nošaušanu. Nelaimīgos izģērba kādā vasarnīcā Parka ielā 2. Pēc kāda
laika bija dzirdami šāvieni. Vasarnīcā bija pamesti dokumenti un fotogrāfijas.” Laikam
jau nāvei nolemtie vairāk domāja par saviem tuviniekiem nekā par zeltu. E. Prodiška:
“Vairākas reizes mēs nācām pie bedrēm. Vakaros virs tām veidojās tāda kā migla. Caur
zemi sūcās asinis, mētājās galvaskausu gabali.” Č. Antāne atcerējās, ka mežu ielenkuši
ļaudis vācu formā. Ebrejus dzinuši pa grāvjiem, tad apstādinājuši un pēc signāla šāvuši
pakausī. Pēc tam gājis cilvēks un bedrēs bēris kaut ko baltu. 41
Kas ir atbildīgs par ebreju iznīcināšanu 1941. gada vasarā? Pēc tam kad 13. jūlijā
no pilsētas devās prom daļa EK 1b komandas, tās vietā stājās komanda EK 3, ko
vadīja oberšturmfīrers (vecākais leitnants) Joahims Hāmans. Saskaņā ar viņa atskaiti
hitlerieši šais akcijās nogalinājuši 9012 cilvēku. 42 No 22. augusta līdz 15. oktobrim lielu
akciju nebija, kaut arī apšaušanas notika. Ģenerālis V. Štālekers 15. oktobra atskaitē
min 8945 nogalinātos. 43 Skaits būtiski neatšķiras, uzrādot noziegumu apjomu un notikušā
patiesumu. Šais slepkavošanās aktīvi piedalījās 240 vietējo policistu kapteiņa
Pētersona un pilsētas prefekta R. Blūzmaņa vadībā. 1. policijas iecirkņa priekšnieks
A. Sakarnis savā atskaitē atzīmējis, ka viņa padotie sapratuši, ka ar slepkavošanu
palīdz kristiešu civilizācijai, turklāt to, kas vēlējušies piedalīties ebreju iznīcināšanā,
neesot trūcis. 44
1941. gada novembrī geto vēl atradās vairāki tūkstoši ebreju. 45 8.–10. novembrī
oberšturmfīrera (vecākais leitnants) Gintera Hugo Frīdriha Taberta vadībā tika sarīkota
akcija, kuras laikā dzīvību zaudēja 3000 ebreju. Pats bende norādījis, ka 9. novembrī
nogalināti 1134 ebreji. 46 Šajās ļaundarībās piedalījās arī V. Arāja komanda, kas šāva
cilvēkus Mežciemā. Bijusī geto ieslodzītā Broņa (Braina) Majeva liecina: “Rudenī geto
laukumā iebrauca autobusi zilā krāsā. Geto pārdalīja, cilvēkus sadzina autobusos un
veda nošaut.” – “Rudenī, kaut kad novembrī, bija auksti. Mūsu mājai garām pabrauca
autobusi zilā krāsā. Es redzēju, ka ebreji tajos tupēja uz ceļiem,” stāsta bijusī Mežciema
iedzīvotāja E. Prodiška.
Spriežot pēc datiem, 1941. gada 5. decembrī geto bija palikuši 962 cilvēki. 47
1941. gada decembrī un 1942. gada februārī liels skaits novājināto gūstekņu dzīvību
zaudēja tīfa epidēmijas dēļ. 1942. gada 1. maijā V. Arāja komanda un vietējie nacistu
līdzskrējēji geto sarīkoja asinspirti. Tas notika no rīta, kad amatnieki, kas strādāja pilsētā
un kam bija sarkanās apliecības, geto bija pametuši. 48 Tika nogalināti 500 ebreji, dzīvi
palika 487 cilvēki. 49 Tos pārcēla uz cietoksni, kur viņi strādāja apavu un apģērbu šūšanas
darbnīcās, kā arī pilsētā. Tas faktiski bija “mazais geto.”
1943. gada 28. oktobrī pēdējos geto ieslodzītos pārcēla uz Rīgu (Kaizervaldes
rajons), savukārt 1944. gadā kuģos viņus nogādāja Dancigā (Polija), pēc tam izvietojot
dažādās nometnēs Polijas teritorijā: Štuthofā, Bergenā-Belzenā un citur. 1943. gadā no