Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 23.sējums

Josifs Ročko. No Daugavpils holokausta vēstures
ganizēt pretošanos.) Antons M., kas arī redzēja nāvei nolemtos, apgalvo, ka sākumā viņi
izģērbti, bet pēc tam tos dzinuši pie izraktajiem grāvjiem. Šāvuši vietējie policisti, apkārt
stāvējuši vācieši, kas paņēma labākās ebreju mantas, savukārt nogalinātos apraka tuvāk
dzīvojošie pilsētnieki, piemēram, no Vidzemes ielas. Pēdējais apgalvojums ir dokumentāli
apliecināts: racējiem, iespējams, atkarībā no izveicības tika maksāti 15–30 padomju rubļi. 38
J. Narbuts un citi Vecās Forštates iedzīvotāji reiz agrā rītā tik tuvu bija pienākuši
ebreju nogalināšanas vietai, ka apsargi sākuši šaut gaisā. “Cilvēki aizbēga. Pēc dažām
stundām parādījās piedzērušies policisti ar šautenēm pār plecu, nesdami somas. Viņu
vidū – Tartars no Ventspils ielas, vēl viens – ar iesauku “Škvarka” no Aizputes ielas.
Kopumā 6–7 cilvēki. Uz ielas stāvēja pamesti bērnu ratiņi, tukšas ceļasomas. Mēs
gājām uz nošaušanas vietu. Tas bija 3–4 metrus plats grāvis, zeme vēl “elpoja”. Apkārt
mētājās ādas lēveri ar sirmiem un melniem matiem. Bija daudz izkaisītu fotogrāfiju. Mēs
tās pētījām. Cilvēki atrada zeltu, nāca ar grābekļiem, nūjām, kurās sadzītas naglas, un
ne vienu dienu vien grāba zemi.” Kurlmēmais kaimiņš Andrejs Mironovs no nošaušanas
vietas mantas veda vezumiem, vēlāk apmetās tukšā ebreju dzīvoklī (L. Jevstafjeva
atmiņas).
Respondenta V. Glagoļeva (dzīvojis Ventspils, Jelgavas un Jātnieku ielas krustojumā)
teiktais ļāva atklāt vēl vienu iznīcināšanas vietu. Viņš autoram stāstīja, ka, atgriežoties
no darba ceptuvē, netālu no mājas ieraudzījis slēgtas brezenta mašīnas, kurās bijuši
ebreji. Varējis dzirdēt kliedzienus, raudas, lamas. Pēc kāda laika rītausmas miglā izskanējuši
šāvieni. “Dienā kopā ar puišeļiem devāmies uz nošaušanas vietu, kas bija
blakus Porohovkas ezeram. 39 Pie svaigi aizraktiem grāvjiem mētājās saplēsta padomju
nauda, piespraudes. Ebreju šaušana turpinājās apmēram mēnesi, mašīnas gar māju
brauca 2 reizes nedēļā.”
Vairāk zināma masu iznīcināšanas vieta ir Mežciems (Poguļanka). I. Polovinkins
redzējis, kā 1941. gada vasarā ebreji dzīti pa dambi. “Kolonnā bija 150–200 cilvēku.
Tos apsargāja policisti: viens gāja aizmugurē, otrs – pa priekšu, vāciešus neredzēju.
Ebreji skaitīja lūgšanas, bērni raudāja. Viņus aizdzina aiz vaļņa, tur lika atstāt čemodānus,
ratiņus. Vācieši, kas stāvēja sardzē, taisīja ciet ausis, lai nedzirdētu baismīgos
kliedzienus. Ziņkārīgie bija uzrāpušies kokos, skatījās. Mana māte, dzirdot šāvienus,
raudāja un meta krustu.” Aptaujātais ebreju mocības salīdzināja ar elli, kas valdīja padomju
karagūstekņu nometnē, kurā bija sastopami kanibālisma gadījumi. 40 I. Polovinkins
atceras: “Katru rītu gar mūsu mājām pabrauca vezumi ar mirušajiem sarkanarmiešiem.
Skats bija šausminošs. Gūstekņi, kas pavadīja vezumus līdz kapsētai, teikuši, ka viņiem
nācies ēst savu nogalināto biedru aknas, sirdi.”
“Cilvēki gāja, apkārt neskatīdamies, rokās turēja sainīšus. Kolonnai ejot, ceļš kļuva
slapjš. Nošaušanas dienās bija bail no akas smelt ūdeni. Noliec galvu pie akas – dzirdams,
kā gaudo zeme” (N. Sultanovas atmiņas).
223