Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 23.sējums

222 Novadpētnieku vākums
skrandās ar dzelteno zvaigzni un devās atpakaļ uz geto... Un tā katru dienu, kamēr
pienāca viņa kārta. Turklāt Averbuhs neuzskatīja, ka viņš rīkotos slikti; viņš domāja,
ka dara labu, jo cilvēkiem bija nepieciešams morāls atbalsts, savukārt gebītskomisārs
Švunks un geto komandants Taberts priecājās, ka nav panikas...” 37
Par lielākajām akcijām geto vēstīts Z. Jakuba un A. Ezergaiļa darbos. Nelielas
akcijas notika gandrīz katru dienu. Pat Jūdenrātes pārstāvji nevarēja justies droši.
Nāves ēnā atradās visi ebreji. Visvairāk ebreju tika nogalināts Mežciemā un Zeltkalnā
aiz bijušās linu rūpnīcas. L. Selicka un E. Odiņeca liecināja līdzīgi: “Agri no rīta, ap
pulksten 4–5, pa Aveņu ielu no cietokšņa uz linu rūpnīcas pusi cilvēki tika dzīti uz
nošaušanu. Varēja dzirdēt raudas, bet pēc kāda laika – šāvienus. Policisti Pipini
(iespējams – Pipcini) palīdzēja vāciešiem, izģērbjot nelaimīgos.” V. Cikunovs: “Ebrejus
veda pa A. Pumpura ielu uz Zeltkalna pusi. Apsargi – latvieši bija piedzērušies. Pa
priekšu parasti gāja vācieši.” Šis pats respondents stāstīja, ka tuvākā rajona iedzīvotāji
akcijas gaidījuši. Dažas stundas pēc noslepkavošanas vezumos no Zeltkalna veda
nonāvēto apģērbu. Policisti, kas apsargāja vezumus, dzina prom tuvākpienākušos,
draudēja nošaut. Iespējams, negribēja, lai citi iegūtu ebreju labumus, ko viņi “godīgi
bija nopelnījuši”. “Izplatījās baumas par ebreju uzskatu, ka mirt ar zeltu ir grēks, tāpēc
pirms nāves viņi to aprokot zemē. 25–30 gadus veci vīrieši sēdējuši piekalnē, gaidot
nošaušanu. Pēc tam skrējuši turp, lai atrastu dārglietas.” L. Jevstafjevs redzēja nāvei
nolemtos citā vietā un laikā. “Kolonna tika dzīta pa Šosejas ielu (tagad – 18. novembra
iela), pēc tam nogriezās pa kreisi uz Ventspils ielu Zeltkalna virzienā. Parasti
dzina vakarā. Kolonnā bija apmēram no 300 līdz 500 cilvēku. Ebreju gājiens aizņēma
2–3 kvartālus. Ļaudis nelaimīgajiem centās iedot maizi, policisti tos dzina projām, sita
ar laidņiem.” V. Novickis atceras, ka redzējis ebrejus, kas ar mantām triekti pa Grodņas
un Šosejas ielu. Viņus apsargājuši policisti ar piedurkņu apsēju Latvijas karoga krāsās.
A. Plečkinai atmiņā iespiedies tas, ka ebreju kolonnas no Šosejas ielas tālāk devušās
pa Valkas ielu. Cilvēki uz šo ielu stūra atstājuši savas mantas. Acīmredzot saprata, ka
viņiem tās vairs nebūs nepieciešamas. I. Ņedvecka traģēdiju uztvēra citādi: “Ebrejus
dzen pa A. Pumpura ielu uz Zeltkalna pusi. Divi policisti ved 15 ebrejus, to skaitā bērnus.
Mēs brīnījāmies: ja vestu poļus, mēs gan cīnītos. Pēc četrām stundām vezumos
ved mantas. Atceros, policisti Pipcini iet piedzērušies. Cilvēki skrēja ārā no mājām un
sauca: “Ei, nomet lupatu.”” Šādu ainu aptaujātā esot vērojusi vienu vai divas reizes
nedēļā. P. Karpovs piebalso I. Ņedveckai: “Gāja kā aitas uz nokaušanu. Mēs, krievi,
kautos līdz pēdējam.”
Kāpēc ebreji nepretojās? Pirmkārt, psiholoģiski cilvēkam raksturīga ir cerība, ka būs
labi. Otrkārt, jaunatne, kas varētu pretoties, baidījās par vecāku ļaužu dzīvību. Treškārt,
šādā situācijā vajātie nepaspēja organizēties. Ceturtkārt, daži ticīgie to uztvēra kā sodu
par visu ebreju grēkiem. (Miljoniem padomju gūstekņu, kam bija ieroči, arī nespēja or-