Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 23.sējums

220 Novadpētnieku vākums
cietušie dažkārt pārspīlē savas ciešanas, kaut arī viņi ir pārdzīvojuši to, ko nav iespējams
pārdzīvot un aizmirst. Vairāk nekā pēc sešdesmit gadiem atradās šī nozieguma
aculieciniece Antoņina K.: “Gajokā, uz Vidus un Fabrikas ielas stūra, atradās sinagoga. 23
Tā bija divstāvu ķieģeļu ēka ar restēm augstajos logos un masīvām, brūnām durvīm. 24
Reiz no pilsētas atdzina 50 ebrejus. Viņus iedzina sinagogā. Aiznagloja durvis. Apkārt
stāvēja sargi. Mans tēvs pazina vienu no viņiem – Janku. “To Janku nosist ir par maz.
Savējais, bet dara šitādas lietas.” Mēs stāvējām ielas otrā pusē. Sargi ar baltiem apsējiem
ap piedurknēm dzina projām tos, kas skatījās. Pie durvīm stāvēja vācietis ar
suņiem. Tēvs teica: “Kaut kas notiks.” Mēs sajutām kodīgu smaku, parādījās dūmi,
un pēkšņi sinagoga aizdegās. Ebreji baismīgi kliedza. Cilvēki, kas stāvēja uz ielas,
raudāja un šausmās kliedza.” Kas izdeva šo barbarisko pavēli, kas to izpildīja, kas bija
šie nelaimīgie ebreji? Atbildes nav.
1941. gada 15. jūlijā tika izdota policijas prefekta R. Blūzmaņa pavēle: visiem
ebrejiem jāpārceļas uz nocietinājumu, kurā atbilstoši viņa instrukcijām tika organizēts
geto. Par geto komandantu iecēla Voldemāru Zaubi. Pavēles izpildes laiku noteica
līdz 26. jūlijam. Neizpildīšanas gadījumā – nošaušana. Daži kaimiņi uzrādīja vajātos,
policisti palīdzēja atbrīvot pilsētu no “svešajiem elementiem”. Vairāki liecinieki atceras
šo drūmo ainu, kā ebreji devās pretī nāvei – vīrieši, sievietes, bērni, vecie ļaudis, invalīdi
ratiņos. Pašu nepieciešamāko un vērtīgāko cilvēki veda līdzi. Viens no anonīmajiem
aptaujātajiem stāstīja: “Ceļš, pat gaiss šķita dzeltens no zvaigznēm.” Skārdnieks Klepmans
no Raiņa ielas pirms aiziešanas pravietiski teicis: “Kamēr esam pilsētā, visus
nenošaus. Bet, kad visus sadzīs vienuviet, tad gan mūs sagaida pazušana” (S. Kudiņa
atmiņas).
Vecāka gadagājuma pilsētas iedzīvotāji, protams, nevar zināt, kas notika geto, jo
viņi nebija šo norišu aculiecinieki. Spriežot pēc fotogrāfijām, ebreji gulējuši zem klajas
debess, sievietes mazgājušas un žāvējušas veļu, mēģinājušas kaut ko gatavot, bērni
spēlējušies. 25 Geto bijis pārpildīts. Ebreji atradušies upes krastā pie nocietinājumiem
pirms tilta. I. Polovinkins apstiprina: “Ratos braucot pa pontonu tiltu, es redzēju sievietes,
bērnus, kas gulēja zemē pie geto sienas. Bija septembris, kļuva auksts...” Pilsētnieki uz
notiekošo reaģēja atšķirīgi. Daži uz nelaimīgajiem ebrejiem skatījās ar neslēptu smīnu,
ļaunu prieku. Vairākums izlikās, ka tas, paldies Dievam, viņus neskar. Taču bija arī tādi,
kas trotuāra malā, kur garām gāja ebreji, atstāja sainīšus ar ēdamo, siltām drēbēm
(A. Rakovskas atmiņas).
1941. gada jūlija otrajā pusē un augusta sākumā geto tika iznīcināta vairāk nekā
puse pilsētā dzīvojošo ebreju, kā arī bēgļi no Lietuvas, 26 ebreji no Krāslavas, Grīvas,
Višķiem, Indras un citām vietām, 27 starp tiem arī no Vidzemes. 28 Dzīvi geto detalizēti
raksturojis Z. Jakubs. 29 Atsevišķus traģēdijas aspektus centies atklāt arī šī raksta
autors. 30