Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 23.sējums

Josifs Ročko. No Daugavpils holokausta vēstures
ķermeņi ar mugurā izgrieztiem krustiem, noslepkavotie, kuru dzimumorgāni aptīti
ar stieplēm (H. Paškeviča atmiņas). Šīs “izstādes” rīkotāji to izmantoja, lai stimulētu
antiboļševistisko histēriju un antisemītismu.
Citas traģēdijas aculieciniece Č. Antāne atgādināja autoram kādu aizmirstu apšaušanas
vietu. Tas ir bijušais Latvijas armijas poligons dzelzceļa Daugavpils–Rīga
kreisajā pusē pretī Mežciema stacijai. Jūlija sākumā viņa redzējusi, kā uz poligonu
atdzīti ebreji. Tuvākajā vasarnīcā viņus izģērba un apakšveļā veda uz noslepkavošanas
vietu. Pēc apšaušanas kaimiņiene Zina Soboļeva visiem teikusi: “Ņemiet mantas, tās
atrodas tur, vasarnīcā, visiem pietiks.” A. Ezergaiļa grāmatā atrodams šī fakta apstiprinājums:
“Ebreji tika atvesti uz gravu armijas poligonā, kur gaidīja savu kārtu. Daži
latviešu policisti bija klāt kā apsardze, iespējams, arī kā šāvēji. [..] Tika nogalināti vismaz
80 ebreji.” 18
L. T. Vasaraudze atceras, ka pa Šosejas ielu Stropu virzienā devusies ļaužu grupa
ar dzeltenām zvaigznēm uz apģērba. Starp viņiem bijuši arī bērni. Rokās turējuši
nelielus saiņus. “Es mammai jautāju, kas tie par cilvēkiem ar dzeltenām zvaigznēm.
Māte atbildēja: “Iespējams, ka arī mums, poļiem, drīz piešūs tādas zvaigznes kā tagad
ebrejiem.””
Desmitiem cilvēku zina par apšaušanām, kas notika aiz cietuma jūlija pirmajās
divās nedēļās. Viņi dzirdēja šāvienus – parasti no rītiem vai vēlu vakaros. Taču neviens
tieši vai netieši nebija traģēdijas aculiecinieks. Kā raksta A. Ezergailis, no okupācijas
sākuma līdz 1941. gada 13. jūlijam pilsētā darbojās einzacgrupas (EK 1b) speciālās
komandas daļa, kuru vadīja tiesību doktors oberšturmbanfīrers (pulkvedis-leitnants)
Ērihs Erlingers. Šī “jurista” atskaitē minēts, ka pilsētā nogalināts 1150 ebreju. Soda
komandā bijis 110 cilvēku. 19
Jūlija pirmās nedēļas ebreji vēl pavadīja savās mājās, lai gan arī tās bija baismīgas
nedēļas. H. Pokermans stāsta: “.. Daugavpilī bija tāda kārtība, ka jebkurš nacistu karavīrs,
policists vai žandarms varēja ierasties jebkurā dzīvoklī, kurā mita ebreji, un paņemt
to, kas viņam iepatikās [..], ja kāds pretojās – nošāva.” 20 Nogalināto ebreju dzīvokļos
jaunā vara nometināja tos, kuriem mājas bija nodegušas. “Kara pirmajās dienās nodega
māja Jaunajā Forštatē, kur mēs dzīvojām. Vecākiem piedāvāja dzīvokli kaut kur pilsētā.
Viņi aizgāja to apskatīt, bet atteicās tur apmesties, jo tajā atradās visas mantas, it kā
tur vēl tikko būtu dzīvojuši cilvēki. Mēs tajā nekad nebūtu laimīgi. Tas bija kādas ebreju
ģimenes dzīvoklis,” savās atmiņās raksta L. T. Vasaraudze.
Tajās dienās sākās sinagogu grautiņi. Ebrejus sadzina sinagogā, pieprasīja naudu.
Izplatījās baumas, ka tieši sinagogās ebreji glabā zeltu. Atradās “aculiecinieki”, kas apgalvoja,
ka zelts atrasts sinagogā uz Krāslavas un Saules ielas stūra. 21 A. Bļahmans
apliecina, ka “2.–3. jūlijā Gajokā tika aizdedzināta sinagoga, kurā atradās 50 ebreju...” 22 .
To ne reizi vien autoram ir stāstījuši arī bijušie geto ieslodzītie. Un pēkšņi – mīts:
219