Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 23.sējums

Josifs Ročko. No Daugavpils holokausta vēstures
1941. gada 26. jūnijā vācieši pilsētu okupēja. Pilsētā uzliesmoja ugunsgrēki. Kā
stāstīja mans tēvs Geršons Ročko, Gajoks, kur bija pārsvarā koka mājas, nodega pilnīgi.
Bija degbumbu tiešs trāpījums. Spēcīgajā vējā no Daugavas puses uguns kļuva vēl
spēcīgāka. Iedzīvotāji (V. Cikunovs u.c.) teica, ka no šī rajona varēja izkļūt ar lielām
grūtībām. Uguns plosījās arī citos pilsētas rajonos. “Ceturtdien ap 100 cilvēku sēdēja pie
Borisogļebskas katedrāles. Dega nami Raiņa un Šosejas ielā. Runāja, ka aizdedzinājuši
ebreji, bet viņi arī bija cietušo vidū” (S. Kudiņa atmiņas). “Ebreji paši aizdedzināja savas
mājas tagadējā Dzelzceļnieku parka apvidū,” autoru centās pārliecināt respondents
P. Karpovs. Nacistu propaganda vainoja ebrejus. 9 Tā bija daļa no okupantu plāna, lai
sakūdītu iedzīvotājus pret ebrejiem. 10
Pēc V. Cikunova domām, pirmā ebreju apšaušana notika 26. jūnijā Dubrovina parkā.
“Vācieši parkā nošāva ebreju grupu. Apkārt stāvēja apsardze, tā ka tuvāk pieiet nebija
iespējams.”
Sāka atgriezties pilsētas iedzīvotāji, kas glābās no kaujām un ugunsgrēkiem nomalēs.
Viņi galvenokārt domāja par savu saimniecību atjaunošanu, nevis par ebreju
iznīcināšanu, kā to interpretē okupanti. 11
29. jūnijā Daugavpilī sāka darboties latviešu policija ar prefektu R. Blūzmanu priekšgalā.
Tika izveidoti seši policijas iecirkņi, izdeva pavēli, ka visiem ebrejiem, kas vecāki
par četriem gadiem un kas dzīvo pilsētā un Ilūkstes apriņķī, jānēsā dzeltena sešstūru
zvaigzne. 12 “Kaimiņiene pasauca manu mammu. “Palīdzi piešūt zvaigznes, grūti.” Un,
lai gan māte to darīt negribēja, zvaigznes tika piešūtas. Mūsu ģimene ļoti pārdzīvoja,
juta līdzi nelaimīgajiem” (M. Ņečajevas atmiņas).
26.–28. jūnijā ebrejus grūda ārā no rindām, daļa zemnieku tirgū atteicās viņiem
pārdot produktus, bez iemesla sagūstīja un veda uz sinagogu, kas atradās Saules un
Viestura ielas stūrī. Pēc tam daļu ebreju no sinagogas pārdzina uz cietumu. 27. vai
28. jūnijā sinagoga aizdegās. “Es redzēju, kā sinagoga dega,” atceras A. Kozlovs. “Kopā
ar māti un ļaužu pūli mēs skrējām pa ielu. Vācietis kliedza: “Halt!” – taču neviens neklausījās.
Pūlī cilvēki runāja, it kā ebreji paši aizdedzinājuši sinagogu, pēc tam esot
dzirdējuši, ka ebreju – dedzinātāju noķēruši.” Protams, ka aizdedzināja vai nu okupanti,
vai to atbalstītāji, bet vainoti tika ebreji.
Nākamajā dienā pilsētā bija izkārta pavēle latviešu un krievu valodā, kurā bija
teikts, ka 29. jūnijā visiem ebreju vīriešiem vecumā no 16 līdz 60 gadiem jāierodas
tirgus laukumā. Par neierašanos draud nāve. Svētdien tur izskanēja pirmie šāvieni:
kāds stāvēja ne tā, kā vajag, kāds mēģinājis kaut ko pačukstēt sievai. 13 Vīriešus dzina
uz pilsētas cietuma pusi. “Piebrauca mašīna, un vīrietis SS formā teica: “Ebreji! Jūsu
stunda ir situsi, drīz jūs visus nošaus.” 14 Grupa iedzīvotāju, starp tiem ebreji no Vidzemes
ielas, slēpās kādas mājas pagrabā. 29. jūnijā ebreju vīrieši devās uz pilsētu, arī
Jankels M. Sieva viņam skrēja pakaļ un sauca: “Jankel! Jankel!” Vācu patruļa sievieti
217