Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 23.sējums

216 Novadpētnieku vākums
fotoaparātus atņemt. Daži sagaidītāji kopā ar karavīriem devās uz Vecstropu pusi; viņi
nenakšņoja mājās, jo baidījās, ka tiks arestēti. Nākamās dienas rītā daži aktīvisti tika
apcietināti, bet drīz vien tos atbrīvoja.”
Kā vērtēt jaunās varas sagaidīšanu? No jurisprudences viedokļa raugoties,
šie ļaudis bija likumpārkāpēji, jo sagaidīja nelikumīgas varas pārstāvjus. Sakarā ar
PSRS 1940. gada 16. jūnija ultimātu K. Ulmanis bija spiests pieļaut Sarkanās armijas
neierobežotā karaspēka ienākšanu visos Latvijas novados. Komunisti un sociāldemokrāti
K. Ulmaņa režīmu uzskatīja par nelikumīgu, jo tika aizliegta partiju darbība,
liegtas pamatbrīvības, atlaista Saeima. Sociāldemokrāti, bezdarbnieki arī atbalstīja
jauno varu, taču vēlāk nacisti ar viņiem neizrēķinājās tā kā ar ebrejiem. J. Šteimans
norāda, ka “latvieši psiholoģiski nepieņēma padomju varu. Viņi pārāk ilgi gaidīja
savu valsti un pārāk ātri to zaudēja.” Ebreji cerēja, ka jaunā vara tos pasargās no
nacisma.
Padomju vara pilsētā noturējās vienu gadu un deviņas dienas. “Mūsu kaimiņiem” tas
bija pretrunīgs laiks – cerības un vilšanās, okupācija un deportācija. Palikušos ebrejus
gaidīja evakuācija, jauna okupācija un holokausts.
Kara pirmajās dienās parādījās bēgļi no Lietuvas, starp tiem ebreji. No pilsētas esot
paspējis evakuēties ap 2000 ebreju. 7 Taču līdz Krievijai visi netika. Bieži vien vilcieni
nokļuva apšaudēs, daļa evakuēto gāja bojā bombardēšanas laikā. Bēgļus, kas gāja uz
Krāslavas pusi, apturēja vācu desants un vietējie kolaboracionisti un aizgādāja atpakaļ
uz Daugavpili. Turklāt kara pirmajās dienās padomju varas instances slēdza iepriekšējo
Latvijas–PSRS robežu. 8 “Cilvēki krievu formās pie robežas bēgļiem lika doties atpakaļ.
Viss esot mierīgi, vācieši apturēti. Mēs atgriezāmies Dagdā, kur jau bija vācieši.” Tā
I. Hurins nepaspēja evakuēties un drīz vien nonāca geto. Līdzīgs liktenis gaidīja arī
Lejas Lesinas ģimeni. A. Rozenko atceras, ka viņi bēguši no pilsētas automašīnā. Ceļā
viņiem pievienojies padomju virsnieks. Maltā dokumentu pārbaudē noskaidrots, ka tas
ir vācu diversants.
Taču nelaimīgos gaidīja briesmas. Tā, piemēram, kāda ģimene (vīrs, sieva, apmēram
septiņus gadus vecs puisēns) nokļuva līdz Stropicu ciemam (pagrieziens uz
Križiem). “Pārgurušie ebreji ienāca atpūsties Nauma un Feodosijas Ivanovu mājā,”
stāsta A. Ivanovs. Par nelaimi, viņus ieraudzījis bijušais aizsargs, saukts Bukaška.
Viņš ielauzās mājās un, piedraudot saimniekiem, izveda bēgļus pļavā. Nošāva vīrieti.
Sieviete slepkavam atdeva kaut kādu saini. Bijušais aizsargs nošāva gan sievieti,
gan zēnu.
Daudzi ebreji nezināja, kā rīkoties, īpaši smagi bija slimajiem un gados vecākiem.
M. Antikolam tēvs deva padomu: “Dēliņ, bēdz. Padomes mūs iznīcina morāli,
bet nacisti – fiziski. Jaunajiem vajag bēgt, jaunajiem galvenais – dzīve, vecajiem –
dvēsele.”