Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 23.sējums

214 Novadpētnieku vākums
avots par cittautiešu reakciju uz holokaustu tā, kā tas saglabājies aptaujāto atmiņā, vai
arī tā, kā viņi tagad vēlas redzēt savu toreizējo attieksmi pret nelaimē nonākušajiem
līdzcilvēkiem. Cilvēkiem ir ļoti grūti izturēties kritiski pret savu pagātni, tāpēc jāpieņem,
ka daļa respondentu atmiņu ir t.s. pseidoreminiscence – cilvēks bieži vien atceras to,
kas uzlabo viņa paštēlu. Droši vien respondenti snieguši arī ne mazums gluži aplamu
pagātnes notikumu interpretāciju. Arī tās būtu interesantas, jo atspoguļo zināmā sabiedrības
daļā valdošos mītus par ebrejiem.
Protams, var jautāt, vai cilvēks spēj atcerēties to, kas norisinājies pirms vairāk
nekā sešdesmit gadiem. Respondenti, kas dzīvojuši blakus ebrejiem, jutuši tiem līdzi
un mēģinājuši palīdzēt, atbild: “Kā lai to aizmirst! Viņi taču bija mūsu kaimiņi.” Tie, kas
piedzīvoja ebreju vajāšanu, redzēja kaimiņu bojāeju, to nevar aizmirst. Daži aptaujātie
bija ebreju radinieki vai jauktu ģimeņu locekļi. Viņus arī skāra holokausts. Pat attāla
līdzība ebrejam nacistu okupācijas laikā bija bīstama.
Šis pētījums sastāv no trim daļām: pirmkārt, holokausta liecinieku atmiņas, kas
nebija ebreji; otrkārt, Daugavpils geto bijušo ieslodzīto atmiņas; treškārt, aprakstīti
nesen uzzināti ebreju glābšanas gadījumi, kurus pētījis autors; starp tiem glābšanās,
pieņemot kristietību.
1935. gadā Daugavpilī dzīvoja 11 106 ebreji jeb 24,6 procenti pilsētas iedzīvotāju.
Aptaujātie ebrejus vairāk atceras kā nelielu veikaliņu īpašniekus, kas nekad neatteica
iedot preces uz parāda, kā arī prasmīgus amatniekus. Ebreji tika uzskatīti par bagātiem
ļaudīm. Tā, piemēram, V. Novickis atzīmē: “Ebrejiem bija daudz zelta.” A. Kursišs no
Mežciema saviem tuviniekiem ebrejus minēja kā paraugu: “Paskatieties, kā ebreji strādā,
viņi nedzer un rūpējas par bērnu izglītošanu.”
Ar sirsnību bodīšu īpašniekus atceras A. Kozlovs; viņš stāsta, ka ebreji devuši
darbu citu tautību pārstāvjiem: “Mēs visi bijām saistīti ar ebrejiem. Ja tu kaut ko nozagi
ebreju tirgotājam, tad zini, ka darbu pie viņa vairs nedabūsi. Reizēm, lai pārbaudītu
jaunā pārdevēja godīgumu, saimnieks nemanot kasē ielika lieku monētu.”
Ebreji bija kaimiņi ne tikai pilsētas centrā, bet arī nomalēs. Turīgie ebreji īrēja vasarnīcas
Mežciemā (Poguļankā), turpat arī savus pienākumus pildīja miesnieks. Ebreji
īrēja istabu lūgšanām pie Ādama Kursīša Magoņu ielā. Vasarnieku un saimnieku bērni
lasīja ogas un sēnes, dziedādami ebreju dziesmas.
“Piektdienās ebreji lūdza iedegt sveces, bet māte man teica: “Neej pie ebrejiem. Viņi
ķer bērnus, sadur tos un asinīs jauc macu.” Ebrejus nemīlēja: viņi bija uzņēmīgi, neviens
nesēdēja, rokas klēpī salicis, dzīvoja pieticīgi, taču bērni mācījās skolā” (N. Sultanovas
atmiņas). Saprotams, ka ebreji asinis neizmanto, tomēr aizspriedumi attieksmē pret
ebrejiem ir raksturīgi joprojām.
Ebreju un neebreju attiecības parasti tiek raksturotas šādi: “Dzīvoja draudzīgi”
(B. Pētersones atmiņas). Ebreji nereti aizdeva naudu, palīdzēja ar padomu. Kā at-