Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 23.sējums

Ebreju darbaspēka izmantošana Rīgas geto likvidācijas fāzē
Ja arī šai laikā (1942. g. 29. janvāris) SS reihsfīrers Heinrihs Himlers izdeva
vadlīnijas, kurās bija teikts, ka ebreju iznīcināšanas jautājumā neesot jārēķinās ar saimnieciskiem
apsvērumiem, tad šķiet, ka Latvijā, sākot ar 1942. gada pavasari, tomēr
domāja citādi, nekā Himlers bija iecerējis. Masveida ebreju iznīcināšana Latvijā vairs
nenotika.
Attiecībā uz darbaspēku situācija Latvijas ģenerālapgabalā bija ļoti saspīlēta, jo visu
arodu jomā trūka strādnieku, un tāpēc vairs nevarēja būt domas par dzīvi palikušo ebreju
iznīcināšanu. Pārvalde pat cerēja, ka ar ebrejiem, kas atvesti no Vācijas, varēs situāciju
darbatirgū uzlabot. Un tā, sākot ar 1942. gada pavasari, geto esošos darbspējīgos
ebrejus sāka sistemātiski iesaistīt darbā. Tas notika divējādi.
Pirmais veids bija Kasernierung, tā to sauca vācieši. Tas nozīmēja, ka ebreji tika
nometināti darbavietās – kur strādāja, tur arī dzīvoja. Vācu vārdu “Kasernierung” mēs
šeit tulkojam kā nometināšanu/dzīvošanu “kazarmu apstākļos”, jo ebreju strādnieki šais
darba apmetnēs bija pakļauti speciālam dzīves režīmam.
Otrs veids bija, kā to vācu valodā sauca, – Marschkolonnen. Tās bija ebreju
strādnieku kolonnas, kuras katru rītu no geto veda uz darbavietām. Visi gāja kājām.
Latviski mēs “Marschkolonnen” tulkojam kā “gājēju kolonnas”. Kolonnas geto sastādīja
pulksten 6 no rīta. Tad ieradās darbavietas pārstāvis, kurš pēc tam kolonnu aizveda uz
attiecīgo darbavietu. Pēc atgriešanās vispirms pārbaudīja ebreju skaitu kolonnā – vai
visi ir atgriezušies, tad atsevišķi pārbaudīja katru cilvēku, vai no ārpuses geto nav
ienests kaut kas neatļauts – parasti tā bija pārtika. (Par to ebrejiem varēja piespriest
nāvessodu.)
1942. gada beigās geto dzīvoja apmēram 12 000 ebreju, no kuriem 10 500 skaitījās
darba procesā: 6500 vīriešu un 4000 sieviešu. Kazarmu režīmā bija nometināti
2000 ebreju, 1200 strādāja geto robežās, bet apmēram 7300 ebreju katru dienu devās
gājēju kolonnās uz viņiem noteiktajām darbavietām.
1943. gada 21. jūnijā Himlers izdeva rīkojumu, ka Austrumzemē visi ebreji no
geto jāpārvedot uz koncentrācijas nometnēm. Pēc 1. augusta aizliedza ebrejus no
koncentrācijas nometnēm izvest uz darbiem ārpus tām. Rīgas tuvumā izveidojama
koncentrācijas nometne, kurā būtu apvienojama visa produkcija armijas vajadzībām.
Privātie uzņēmumi no koncentrācijas nometnes bija izslēdzami. Visiem uzņēmumiem
bija jābūt īstiem koncentrācijas nometnes uzņēmumiem.
Koncentrācijas nometni izveidoja Rīgā – Mežaparkā. Būvdarbi šai nometnei jau
bija sākti 1943. gada martā. Nometni nekad tik plašu neizbūvēja, lai tajā varētu uzņemt
visus Latvijas vai pat Baltijas ebrejus. Tā bija iedalīta vīriešu un sieviešu nodaļās, kuras
bija atdalītas ar dzeloņstiepļu žogu. Sākoties ebreju pārvietošanai uz koncentrācijas
nometni, skaitījās, ka Latvijā vēl dzīvo 13 000 ebreju. 1944. gada martā Mežaparka
187