Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 23.sējums

180 Dokumentu publikācijas
tāpēc viņš mēģināja izdarīt pašnāvību, bet tika aizvests uz geto ebreju slimnīcu, kur
viņa dzīvība tika glābta. Vēlāk es Šneidera kungu satiku geto, kur policija viņu vairs
nevajāja.
2. Liecība par Latvijas ebreju iznīcināšanu Latvijas mazpilsētās un ciemos (ziņojuma
6. paragrāfs, 2. lpp.) galvenokārt balstās uz šādiem avotiem:
a. Kādai sievietei, kuras vārdu esmu aizmirsis, bet atceros, ka viņas pirmslaulību
uzvārds bija Rudina (Rudin), izdevās aizbēgt no Latvijas mazpilsētas Dagdas uz Rīgu,
un 1941. gada augustā viņa apciemoja manus vecākus. Es satiku šo sievieti, kura mums
pastāstīja, ka viņa bija vienīgā, kas izbēga no šīs mazpilsētas – visi pārējie Dagdas
ebreji tika nošauti.
b. Kad Latvijā strādāju par ārsta palīgu Indrā, netālu no Krievijas robežas, 1942. gada
aprīlī daudzi pilsētas un tās apkārtnes iedzīvotāji, ar kuriem es runāju, stāstīja man, ka
visi šajā apgabalā dzīvojošie ebreji nošauti 1941. gada jūlijā.
c. Strādājot slimnīcā Štetīnē 1942. gada jūlijā un augustā pēc aizbēgšanas no
Latvijas, es iepazinos ar latviešu strādnieku, vārdā Edgars KOZLOVS, no Jēkabpils
(Jakobstadt), kurš šai slimnīcā ārstējās. Saskaņā ar viņa stāstīto Kozlova kungs
1941. gada jūlijā–septembrī bija darbojies latviešu palīgpolicijā un pats bija piedalījies
Jēkabpils, Krustpils un apkārtnes ebreju nošaušanā. Viņš teica, ka ebrejiem lika rakt
tranšejas, un dažas dienas vēlāk viņi kopā ar savām sievietēm un bērniem tika nošauti
un aprakti šajās tranšejās.
Saskaņā ar man stāstīto Latvijas mazpilsētās un lauku rajonos ebreji tika pilnībā
iznīcināti, izņemot Liepājas (Libau) un Daugavpils (Dünaburg) pilsētas, kur laikā, kad
es pametu Latviju 1942. gada 15. jūnijā, daži ebreji vēl bija dzīvi. Daugavpilī es redzēju
ebrejus ar ebreju zvaigzni pie apģērba strādājam ielās. Viens no viņiem man stāstīja,
ka pilsētā palicis vairs tikai 500 ebreju, visi pārējie nošauti. Pirms kara Daugavpilī
dzīvoja aptuveni 12 000 ebreju.
3. Liecība par Rīgas ebreju nogalināšanu, aizvedot viņus no Rīgas naktī no
30. novembra uz 1. decembri un naktī no 7. uz 8. decembri (ziņojumā, sākot ar
3. paragrāfa 5. lpp. līdz beigām), balstās uz manu personisko sarunu 1941. gada decembrī
ar Latvijas geto sardzes komandieri kapteini Ozoliņu (OZOLIN), ar kuru mani
kā latvieti iepazīstināja Jānis DULEBO kungs no Rīgas, kurš man palīdzēja slēpties
ārpus geto. Visus manā ziņojumā minētos faktus par Rīgas ebreju nošaušanu man
stāstīja Ozoliņa kungs.
Mani draugi, īpaši Anna Zēbergas (SEEBERG) jaunkundze no Rīgas, kuru es
pazīstu kopš bērnības, pati bija redzējusi Rīgas ielās ebreju apģērbu un veļu, ko pēc
nošaušanas ar automašīnām atveda atpakaļ uz Rīgu, un viņa stāstīja, ka arī citi cilvēki
ir stāstījuši, kā nošaušana notikusi.