Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 23.sējums

Ievada vietā. Pieminot profesora Raula Hilberga ieguldījumu holokausta pētniecībā
cits avots, tomēr iestājās arī par šīs avotu grupas izmantošanu pētnieciskos nolūkos.
Par to patiešām nevar būt šaubu, un jaunākie nopietnākie darbi uzsver nepieciešamību
pēc integratīvas un integrētas holokausta vēstures (par ko arī bija iestājies Hilbergs,
izvirzot nepieciešamību pētīt slepkavu, upuru un malā stāvētāju vēsturi), kuras obligāta
sastāvdaļa ir padziļināta upuru dzīves un bojāejas vēsture, kura nav iedomājama bez
plašas un pamatīgi izvērtētas izdzīvojušo atmiņu kā avota izmantošanas. 5
2004. gada rudenī, apmeklējot konferenci Jad Vashem, man pirmo un pēdējo reizi
mūžā bija laime redzēt un dzirdēt Hilbergu. Visi konferences dalībnieki bija izmitināti
vienā viesnīcā un parasti kopā gan brokastoja, gan devās uz konferenci. Uzdrošinājos
viņu un arī ievērojamu autoru – Gerhardu Veinbergu, ar kuru viņš turējās kopā, uzrunāt
ar pāris vārdiem. Uz mani Hilbergs atstāja ļoti klusa, gandrīz vai kautrīga cilvēka
iespaidu, ne miņas no iedomības, nereti raksturīgas nesalīdzināmi mazāk nozīmīgākiem
autoriem...
Atsauces
1 Sk. Černaja kniga. – Kijev, 1991, s. XV–XVI.
2 Michman, Dan. How to Understand the Shoah // Institute News. The International Institute for Holocaust
Research, December 2007, no. 11, pp. 43, 44.
3 The Hidden and Forbidden History of Latvia under Soviet and Nazi Occupations 1940–1991. Symposium
of the Commission of the Historians of Latvia, vol. 14. – Rīga, 2005, p. 172.
4 Z. Baumana “modernitātes” un holokausta koncepta analīzi sk. ievērojamajā darbā: Yehuda Bauer.
Rethinking the Holocaust. – Yale University Press, 2001, pp. 68–93.
5 Sk.: Friedlander, Saul. Nazi Germany and the Jews. The Years Extermination. – New York, 2007.
17
Aivars Stranga