Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 23.sējums

178 Dokumentu publikācijas
stāsts ir pirmavots, kas dažos gadījumos var izklīdināt mītus un nepatiesības, kas piecdesmit
gadus ir ieviesušās par ebreju – un arī latviešu – lielo traģēdiju. Ja no pasaules
viedokļa 1942. gada beigās viņš pateica daudz, ko tad pat amerikāņu ebreju kopiena
nevarēja zināt, tad no mūsdienu perspektīvas ir jāsaka, ka viņa zināšanas, lai gan detaļās
un visumā pareizas, bija skeletālas. Vispirms ir jānorāda, ka daudz no tā, ko viņš
pastāstīja, nebija viņa paša, bet “otrās rokas” ziņas, kuras viņš bija saklausījis, būdams
rīdzinieks un dzīvodams geto. Savā ziņojumā viņš daudzkārt atsaucas uz vairākiem
ebreju un arī latviešu lieciniekiem. Viņš apzinājās, ka, lai iegūtu balansētu patiesību
par holokaustu, liecinieks nevar paļauties uz informāciju, kas iegūta tikai no viena sabiedrības
grupējuma pārstāvjiem; ir vajadzīgas dažādas ziņas, iegūtas no glabējiem,
šāvējiem un upuriem; ka nevienam, pat ne holokausta pārdzīvotājiem, nav zināšanu
monopola par šo notikumu Lavijā.
Civjans atstāja Rīgu 1941. gada 18. decembrī, un tas nozīmē, ka viņš Rīgā izdzīvoja
visus galvenos holokausta posmus: vācu ienākšanu, pirmās šaušanas jūlijā,
bija dzirdējis par ebreju totālu iznīcināšanu Dagdā un citās Latvijas lauku pilsētās, par
Rīgas ebreju sadzīšanu geto. Dzīvi geto viņš piedzīvoja pats, un šo to viņš arī zināja par
Latvijā ievestajiem Vācijas ebrejiem. Vispārsteidzošākais ir tas, ka Civjans bija ievācis
visai pareizas, atšķirībā, piemēram, no Makša Kaufmana, lai arī ne pilnīgas ziņas par
Rumbulas akciju. Šāvējus, šaušanas metodi, vedējus, apsargus un bedru racējus viņš
identificēja pareizi. No apraksta varam spriest, ka viņš bija runājis ar cilvēkiem, kuri
šaušanas dienā atradās Rumbulas bedru tuvumā. Civjana apraksts pamatā sakrīt ar to
variantu, kādu mums piedāvā Hamburgas tiesu procesi par to pašu notikumu.
Civjana dokumenta galvenais pozitīvais faktors ir, ka viņš atstāsta notikumus tā,
kā tie tika saprasti, pirms tos apvija folklora un padomju drošības dienestu piešprices.
Tā, piemēram, ne vārda šis rīdzinieks – topošais kriminālromānu rakstnieks nemin par
četrsimt ebreju sadedzināšanu Rīgas Gogoļa ielas sinagogā. Tas var nozīmēt, ka šī
notikuma atstāsts tādā variantā, kāds tas iznira padomju okupācijas gados, nekad nenotika.
Bet šis nav vienīgais mīts, ko ar Civjana dokumenta palīdzību var apšaubīt.
Publicēšanai sagatavojis, tulkojis un komentējis Andrievs Ezergailis