Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 23.sējums

16 Pētījumi par holokausta problēmām Aivars Stranga
Latvijā
Mommzens, holokausts bija vairāk “kumulatīvās radikalizācijas”, nevis ideoloģijas
rezultāts. Līdzīgā garā rakstīja vairāki citi t.s. funkcionālisti, it īpaši politologs Zigmunts
Baumans (Zygmunt Bauman). 4 Kā jebkura pieeja vēsturiskiem notikumiem, kura balstās
uz pārlieku teoretizāciju, funkcionālisms kļuva vienpusējs un vismaz daļēji ignorēja
patiešām milzīgo nacistiski rasistiskās ideoloģijas un paša Hitlera lomu holokausta
izraisīšanā. To funkcionālistiem ļoti enerģiski pārmeta cits strāvojums, kurš ieguva nodoma
jeb nolūka (intention) nosaukumu un kas par primāro uzskatīja tieši antisemītismu
un apzinātu Hitlera nolūku iznīcināt ebrejus. Vācijā šajā strāvojumā iekļāvās daudzi
akadēmiķi (Ebeharf Jackel, Karl Dietrich Bracher, Klaus Hildebrand un citi), bet laikam
viskonsekventāk to pauda ASV vēsturniece Lūsija Davidoviča (Lucy S. Dawidowicz),
īpaši savā lielajā darbā “Karš pret ebrejiem” (“The War Against The Jews” , 1986). Līdzīgi
Hilbergam un Poļakovam, viņa arī bija uzturējusies Vācijā pirmajos pēckara gados un
sākusi interesēties par ebreju traģēdiju. Viņasprāt, tieši kristiešu antisemītisms, kurā
viņa ļoti spēcīgi izcēla Mārtiņa Lutera lomu, bija holokausta pamatcēlonis; savukārt,
aprakstot upuru vēsturi, viņa galvenokārt uzsvēra ebreju augsto morāli pat geto un
nāves nometņu apstākļos, uzticību reliģijai un gatavību pretoties, kas viss, protams,
arī bija bijis. Būdama diezgan karojoša attieksmē pret kolēģiem, viņa asi kritizēja gan
Hilberga uzskatus, gan, piemēram, pazīstamo britu autoru Normanu Dēvisu, kurš, kā
likās Davidovičai, mazina poļu antisemītisma apjomu. Davidoviča deva arī vislielāko
– akadēmiskajā literatūrā – nogalināto ebreju skaitu – pāri 5,9 miljoniem (patlaban
neviens autors neapšauba, ka upuru skaits patiešām pārsniedza piecus miljonus, taču
ne tik daudz, kā uzskatīja Davidoviča). Mūsdienu historiogrāfijā vienkāršotu priekšstatu
par holokausta izcelsmi un gaitu vairs nepastāv. Neviens nenoliedz Hitlera izšķirošo
lomu, taču padziļināti pētījumi par ebreju iznīcināšanu konkrētās vietās pierāda arī to,
cik liela loma bija vietējo vācu okupācijas iestāžu vai pat atsevišķu personību iniciatīvai
un individuālai pieejai un vietējām īpatnībām.
Nobeigumā jāatzīmē vēl viena ļoti nozīmīga problēma, kuru izvirzīja Hilbergs; pētniekam
tā ir pati svarīgākā problēma: kādus avotus izmantot holokausta izpētei? Par to ir
speciāls Hilberga darbs – “Holokausta izpētes avoti” (“Sources of Holocaust Research” ,
2001), kurš arī izraisīja polemiskas atsauksmes (atšķirībā no viņa galvenā darba šis
tomēr tika izdots Izraēlā un lietots Izraēlas universitātēs kā mācību līdzeklis). Tas notika
tāpēc, ka Hilbergs bija ļoti kritisks, vērtējot tādu avotu kā holokaustu izdzīvojušo
atmiņas; var teikt, ka viņš tās vērtēja ļoti zemu, ierindojot vairāk fantāzijas un izdomu,
nevis nopietnu avotu kategorijā. Pirmais, kurš viņam iebilda, bija pazīstamais holokausta
vēsturnieks Izraels Gutmans (Israel Gutman), kurš pats bija izdzīvojis holokaustu, bijis
Varšavas geto sacelšanās dalībnieks un palicis dzīvs pat pēc ieslodzījuma Aušvicē.
Viņa nostāja bija nosvērtāka un pamatotāka – viņš norādīja, ka holokaustu izdzīvojušo
atmiņas ir jāpakļauj analītiskam izvērtējumam un zinātniskai kritikai, tāpat kā jebkurš