Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 23.sējums

Dr. Matthew Kott. What Does the Holocaust in the Baltic States Have to Do with the SS’ Plans?
cita starpā, piedalījās jauno norvēģu kārtības policijas kadetu sagatavošanā svarīgiem
nākotnes uzdevumiem.
Treškārt, holokausts Baltijas telpā bija kā paradigma Himlera lolotā jaunā “valsts apsardzības
korpusa” (Staatsschutzkorps) izveidošanā. Pieredze cīņā ar “ārējo ienaidnieku”
iznīcināšanas karā Austrumu frontē – sākotnēji ebreju slepkavošanā, vēlāk arī pretpartizānu
akcijās – bija nepieciešama arī tiem, kuriem uzticēja “iekšējo ienaidnieku” apkarošanu
frontes aizmugurē, arī Norvēģijā. Tiem, kuri izrādīja vislielāko dedzību šajā aktīvajā cīņā
ar ārējiem un iekšējiem ienaidniekiem, bija paredzēti pēc SS “karojošās administrācijas”
(kämpfende Verwaltung) ideāla vadošie amati SS, policijā u.c. iestādēs pēckara sabiedrībā
Norvēģijā, kur, līdzīgi kā citās “ģermāņu” zemēs (t.i., Dānija, Nīderlande un Beļģijas flāmu
apdzīvotā daļa), pēc Himlera iecerēm dominētu SS.
Himlera sapnī par Norvēģiju kā SS paraugzemi dalījās arī daži norvēģi. Ietekmīgākais
no tiem bija policijas ministrs Jonass Lī (Jonas Lie). Lī iemiesoja “valsts apsardzības
korpusa” un “karojošās administrācijas” principus, kā arī veicināja norvēģu policijas štata
pārveidošanu pēc jau agrākā SS parauga. Viņš vēlējās, lai katrs norvēģu policists kaut
kad dienētu Austrumu frontē, un tāpēc lika izveidot norvēģu slēgtās policijas rotas frontes
dienestam. Jau 1942. gada vasarā vācu nacistu režīma augstā vadība Berlīnē bija nolēmusi
pārsūtīt uz Baltijas un Ļeņingradas apkaimi veselus norvēģu policijas bataljonus,
lai tie tur palīdzētu cīņā pret padomju partizāniem un aizdomās turētiem civiliedzīvotājiem.
Lai gan Lī jau iepriekš bija pierādījis savu atbilstību SS ideāliem, dienējot ieroču SS rindās
Balkānu kampaņā, kā arī stažējoties ar einzacgrupu D Odesā 1941. gadā, tomēr viņš pats
uzņēmās 1. norvēģu policijas rotas vadību frontē pie Ļeņingradas 1942. gada rudenī. Šeit
norvēģu policisti nonāca Latvijas ebreju lielbendes Ostlandes un Ziemeļkrievijas augstākā
SS un policijas vadītāja Frīdriha Jekelna (Friedrich Jeckeln) pakļautībā. Šajā kontekstā šīs
norvēģu policijas vienības uzņem daudz nopietnāku un draudošāku nozīmi nekā līdzšinējā
historiogrāfijā par ieroču SS, kur tie parādās galvenokārt kā maznozīmīgs kuriozs.
Himlers uzskatīja, ka norvēģi ir vistiešākie vikingu – seno karotāju un kolonizatoru
pēcteči un līdz ar to arī piemēroti palīgi lielo nākotnes vīziju īstenošanā kā “ģermāņu
zemēs” Ziemeļrietumeiropā, tā arī “dzīves telpā” Austrumos. Tāpēc viņš veltīja tikpat
daudz spēku savos mēģinājumos iegūt SS varu Norvēģijā 1940. gadā, cik holokausta
tempa paātrināšanai Baltijā gadu vēlāk. Tā nav tikai sakritība, ka tādi kā Štālekers, Lī un
9. policijas bataljona vīri spēlēja svarīgas lomas Himlera vīzijas īstenošanā abos šajos tāli
šķirtajos reģionos.
Jo vairāk mēs, vēsturnieki, izzināsim, jo biežāk mēs atklāsim šādus pārsteidzošus
momentus, kas saista kopā notikumus visdažādākās nacistu okupētās Eiropas daļās. To
darot, varbūt ar laiku kļūs pārredzams, kā un cik lielā mērā nacisma inspirētie noziegumi
pret cilvēci ir ietekmējuši mūsu kontinentu, un mēs nonāksim pie patiesās apziņas, ka
holokausts nav tikai vienas tautas vai dažu tautu traģēdija vien.
161