Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 23.sējums

Ievada vietā. Pieminot profesora Raula Hilberga ieguldījumu holokausta pētniecībā
aktīvākajiem šajā jomā pēdējā laikā ir bijis vācu vēsturnieks Kristians Gerlahs (Christian
Gerlach)). Modernas valsts institūciju un sakaru līdzekļu lomu holokaustā Hilbergs izcili
pierādīja speciālā darbā par vācu dzelzceļu darbību, nodrošinot ebreju nogādāšanu uz
nāves nometnēm (“German Railways, Jewish Souls”, 1976), – ja aptuveni viens miljons
vai nedaudz vairāk ebreju tika nogalināts nošaujot (bieži vien to sauc par “einzacgrupu
periodu” holokaustā), tad pārējā un lielākā grupa gāja bojā nāves nometnēs, kurp viņus
nogādāja pa dzelzceļu, un Reichsbahn birokrātija nodrošināja dzelzceļa precīzu un
efektīvu darbību, ar to dodot savu ļoti nopietno ieguldījumu holokausta īstenošanā.
Hilberga ļoti rūpīgā attieksme pret avotiem, to pamatīgā analīze un apskaužamā
precizitāte pat detaļās bija acīmredzama arī viņa nostājā jautājumā par holokaustā
nogalināto ebreju skaitu. Viņaprāt, tas bija nopietns akadēmisks jautājums, kura saturu
noteica nepieciešamība izvēlēties cik vien iespējami precīzu upuru uzskaites metodi.
Hilbergs noraidīja vienkāršot metodi, kura par izejas punktu ņēma ebreju skaitu konkrētā
valstī (teritorijā) pirms vācu okupācijas un palikušo ebreju skaitu pēc okupācijas beigām,
pieņemot starpību starp pirmo un otro par holokausta upuru skaitu. Viņš pierādīja, ka
aritmētika ir daudz sarežģītāka; tā ietvēra upuru daudzveidīgu pārvietošanu – ievesti,
izvesti, pārvesti uz dažādām vietām; piemēram, okupētās Latvijas gadījumā – ievestie,
noslepkavotie, bet arī izvestie ārzemju ebreji; visneskaidrākais joprojām ir jautājums
par Ungārijas ebrejiešu ievešanu, bet arī izvešanu no okupētās Latvijas 1944. gadā.
Vissarežģītākā kustība, protams, notika okupētajā un 1939. gadā starp PSRS un Vāciju
sadalītajā Polijā, kur bija visvairāk ebreju un kur viena ebreju daļa PSRS okupētajās
teritorijās tika deportēta uz Sibīriju. Kādai nelielai daļai izdevās aizbēgt uz PSRS iekšieni
1941. gada vasarā. Arī Latvijas gadījumā joprojām nav pilnīgi precīzi zināms, cik ebreju
paspēja nokļūt PSRS iekšienē 1941. gada jūnija beigās – jūlija sākumā. Kā jau esmu
rakstījis, skaitļi ir ļoti dažādi, un atsevišķas PSRS iestādes uzrādīja samēra lielu t.s.
evakuējušos ebreju skaitu, 3 bet Vācijas okupētajā PSRS daļā daži tūkstoši ebreju izdzīvoja.
Hilbergs nebūt nebija no tiem, kurus vēlāk sauca par “relatīvistiem” – apzinātiem
holokausta upuru skaita samazinātājiem, tomēr tieši akadēmiskas precizitātes dēļ viņš
ieviesa divus jēdzienus: ebreju upuri (zaudējumi) – Jewish losses, ar to domājot Eiropas
ebreju skaita samazināšanos, kas notika jebkura cita, bet ne noslepkavošanas dēļ, un
jēdzienu holokausta upuri (Holocaust victims), kas, protams, bija galvenā upuru grupa.
Holokaustā nogalināto ebreju skaits, kā uzskatīja Hilbergs, bija 5,1 miljons.
Attīstoties holokausta pētniecībai, parādījās strāvojums, kurš ieguva nosaukumu
funkcionālisms un kurš radikāli attīstīja Hilberga idejas par holokaustu kā pakāpeniskas
un birokrātiskas radikalizācijas, nevis Hitlera skaidru plānu vai tikai antisemītiskas ideoloģijas
rezultātu. Funkcionālisma redzamākais pārstāvis bija vācu vēsturnieks Hanss
Mommzens (Hans Mommsen), kurš diezgan ilgi uzskatīja, ka Hitlers ir bijis vājš diktators
un praktisko politiku lielā mērā noteica un īstenoja reiha birokrātija; kā izteicās
15