Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 23.sējums

14 Pētījumi par holokausta problēmām Aivars Stranga
Latvijā
klasisku atbalsta punktu turpmākajiem pētījumiem. Tranks vērtēja padomju lomu daudz
niansētāk, uzsverot traģiskās dilemmas, kuras nomāca Judenrate vadītājus un visu
vadītāju pilnīgi vienādo, traģisko likteni. Cenšoties izglābt kaut vai daļu no geto ieslodzītajiem,
viņi izpildīja pat visbriesmīgākās vāciešu pavēles un izdeva noslepkavošanai
vājākos geto iemītniekus, cerēdami izglābt jaunākos un stiprākos; geto ebreju policija
parasti bija ļoti brutāla, taču jau 1942. gadā Varšavas geto – lielākās geto vāciešu okupētajā
Eiropā – padomes vadītājs Ādams Čerņakovs izdarīja pašnāvību, saprazdams,
ka viņš neko nespēs glābt un vācieši viņu tikai izmanto. Lodzas geto – otrās lielākās
un visilgāk pastāvējušās (no 1940. gada līdz 1944. gada augustam) padomes vadītājs
Mordehajs Haims Rumkovskis iemantoja vissliktāko slavu ar savu iztapību vāciešiem
un nežēlību pret vājākajiem ieslodzītajiem, bet viņš arī bija izveidojis vairākus saimnieciskus
uzņēmumus geto, kuri ražoja vāciešiem vajadzīgu produkciju, un viņam likās,
ka vāciešiem vēl ir palikušas saprāta paliekas, kuras liks saglabāt kaut vai nelielu geto
ieslodzīto daļu tīri ekonomiskas izdevības dēļ. Viss velti: 1940. gada 28. augustā Rumkovskis,
viņa sieva, adoptētais dēls, Rumkovska brālis un viņa sieva tika aizsūtīti uz
Aušvices nāves nometni, kur visi tika nogalināti. Neatkarīgi no tā, kādu uzvedības taktiku
bija izvēlējušies Judenrate vadītāji (daži, piemēram, atbalstīja ieslodzīto bruņotas cīņas
mēģinājumus, visuzskatāmākais piemērs te ir Minskas geto Judenrate Iļjas Miškina
vadībā, citi, piemēram, Jakovs Gens Viļņā, tos noraidīja un darbojās vairāk Rumkovska
garā), viņu liktenis galu galā bija viens un tas pats, lai arī kāda bija bijusi viņu rīcība, lai
gan tās motivācija, protams, ir nozīmīgs jautājums, īpaši – no upuru uzvedības izpētes
viedokļa; lieki teikt, cik šim jautājumam ir nepanesami smaga morālā nasta.
Atgriežoties pie Hilberga devuma, jāatzīmē viņa konceptuālais skatījums uz ebreju
iznīcināšanas iemesliem. Viņš neuzskatīja, ka tikai antisemītisms vai Hitlera personība
var izskaidrot holokausta cēloņus; viņaprāt, 1933. gadā, nākot pie varas, Hitleram nebija
skaidra priekšstata, ko darīt ar ebrejiem, un nacistu politika attīstījās pakāpeniskas, bet
neapturamas radikalizācijas virzienā, iespaidota ne tik daudz no ideoloģijas kā no jaunu
un agrāk neparedzētu faktoru parādīšanās un ietekmes. Ideja par ebreju iznīcināšanu,
it īpaši totālu iznīcināšanu, visā vācu okupētajā Eiropā radās pēc tam, kad atkrita citi
“ebreju jautājuma” risināšanas varianti: izraidīšana no Eiropas (“Madagaskaras plāns” un
citi), ieslodzīšana geto vai rezervātos, daļēja iznīcināšana, totāla iznīcināšana Austrumu
frontē, beidzot – 1941. gada nogales lēmums par totālu iznīcināšanu visā Eiropā, ieskaitot
Vakareiropu. Hilbergam likās, ka šajā radikalizācijā izšķiroša loma bija nacistu birokrātijai,
kura lietoja modernas valsts līdzekļus ebreju iznīcināšanai un kura ar savu darbību
praktiski īstenoja un nereti pat apsteidza Hitlera dotos norādījumus vai pat tikai mājienus
(jautājums par to, vai Hitlers jebkad ir devis tiešu pavēli par ebreju totālu iznīcināšanu,
nešķita Hilbergam īpaši svarīgs, un viņš neticēja, ka tāda pavēle jebkad ir dota; daudzi
citi vēsturnieki turpināja meklēt šādu pavēli daudzus gadus un – neatrada; viens no