Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 23.sējums

Ievada vietā. Pieminot profesora Raula Hilberga ieguldījumu holokausta pētniecībā
skaitu viņu nodarbināja līdz 60. gadiem, un viņš vēlējās dot godīgu un avotos pierādāmu
skaitli. Atzīdams to, ka pilnīgi precīzu skaitli nav iespējams iegūt, viņš sliecās uz skaitli,
zemāku par pieciem miljoniem.
Tieši tad – 50. gadu vidū – vēl pavisam jaunais Hilbergs, būdams tikai 29 gadus
vecs, 1955. gadā pabeidza savu doktora darbu (politoloģijā, ne vēsturē). Vēlāk paplašināts,
tas kļuva par pamatu monumentālajam pētījumam “Eiropas ebreju iznīcināšana”.
Viņš bija tas, kurš veica vispilnīgāko un precīzāko vācu avotu analīzi un veltīja vislielāko
uzmanību birokratizētajam ebreju iznīcināšanas procesam (birokrātiju viņš nosauca par
“iznīcināšanas mašīnu”). 1957. gadā Hilbergs iesniedza savas grāmatas manuskriptu
Eiropas ebreju katastrofas un varonības piemiņas un pētniecības institūtam Yad Vashem
Jeruzalemē, kurš bija nodibināts tikai pirms dažiem gadiem. Sākotnēji institūts piekrita
to publicēt, taču 1958. gadā noraidīja (un tā arī nenopublicēja ne institūts, ne kāda
cita izdevniecība Izraēlā līdz pat Hilberga nāvei, kad viņa izcilais darbs, paplašināts
un papildināts, trīs sējumu versijā tika publicēts 1985. gadā un atzīts visā pasaulē par
patiesu klasiku). Kāpēc? Pamatcēlonis bija nespēja pieņemt Hilberga vērtējumu pašu
ebreju, upuru uzvedībai un rīcībai nāves priekšvakarā (īpaša uzmanība pievērsta tam, kā
rīkojās ebreju padomes geto – Judenrate). 2 Šī rīcība Hilbergam, kurš bija dzimis kareivīgi
orientēto cionistu – revizionistu (V. Žabotinska piekritēju) ģimenē, šķita pilnīgi neatbilstoša
apstākļiem, kādos ebreji bija nonākuši. Ebreji, uzskatīja Hilbergs, esot centušies paklausīt
pavēlēm, pielāgoties ienaidniekam, cerēt uz neiespējamo, bet Judenrate, viņaprāt, pat
ir bijusi ebreju iznīcināšanas mašīnas pakļāvīga sastāvdaļa; ebreji uzvedās tā, kā viņi
bija uzvedušies 2000 gadus, dzīvojot trimdā, kur bija spējuši izdzīvot, tieši pateicoties
savai spējai pielāgoties un sadzīvot ar ienaidnieku. Yad Vashem uzskatīja, ka tā ir pārāk
netaisnīga nostāja pret upuriem. Hilbergs tomēr bija pirmais, kurš ievadīja diskusiju ne
tikai par slepkavu vēsturi, bet arī par upuru uzvedību katastrofas laikā. Tomēr tas nebija
viņš, kas šo diskusiju padarīja publisku un skaļu. Viņš bija pārāk akadēmisks, viņa
valoda – tikpat akadēmiska, savaldīga – daudziem šķita pat pārāk savaldīga un vēsa,
rakstot par slepkavām un upuriem bez lielām emocijām, un vērsta tikai uz akadēmisku
mērķu sasniegšanu, nevis uz publicitāti (jāpiezīmē arī, ka viņa grāmata 1961. gadā iznāca
nelielā izdevniecībā, jo neviena liela izdevniecība neuzskatīja to par nozīmīgu un
interesantu plašam lasītāju lokam). Tā bija politoloģe Hanna Ārente (Hannah Arendt),
kura diezgan nekorektā veidā faktiski piesavināja Hilberga viedokli par Judenrate, to
vēl vairāk saasināja un uzdeva par savu grāmatā “Eihmanis Jeruzalemē” (“Eichmann
in Jerusalem”), kura iznāca 1963. gadā un kļuva gandrīz vai skandalozi populāra.
Tomēr, pateicoties gan Hilbergam, gan Ārentei, Judenrate vēsture sāka ieinteresēt
pētniekus, un Jesaja Tranks (Isaiah Trunk) 1972. gadā publicēja darbu “Judenrat: Ebreju
padomes Austrumeiropā nacistu okupācijas laikā” (“Judenrate: The Jewish Councils in
Eastern Europe under Nazi Occupation”; otrais izdevums 1996. gadā), kurš kļuva par
13