Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 23.sējums

130 Pētījumi par holokausta problēmām Latvijā
ignorējot apsardzes posteni, bija patvaļīgi iegājuši veikalā, kur atradās Evjana mantas.
Par notikušo tika ziņots pagasta pašaizsardzības priekšniekam Jānim Melbārdiņam,
kurš atbildēja, ka nav tiesīgs vērsties pret vācu karavīriem. 88
Atšķirīga situācija bija Praulienas pagastā, kur pirms kara 1941. gada pavasarī
ebrejs Viļenskis nodeva ganībās Eduardam Čečeram trīs aitas un četrus jērus, bet līgto
atlīdzību nebija samaksājis. Iepazīstoties ar apstākļiem, pagasta valde ar 1941. gada
4. septembra aktu aitas atdeva E. Čečera īpašumā. 89
Madonas apriņķa pašvaldībās pārņemto ebreju mantu saglabāšana bija jānodrošina
pašvaldībām, bet juridiski tās atradās policijas iestāžu pārziņā, kas sāka tās
izdalīt. Tā, piemēram, augustā no Madonā pārņemtajām ebreju mantām 10 pārus lietotu
ūdenszābaku izsniedza meliorācijas darbos pilsētas pļavās nodarbinātajiem apcietinātajiem.
90 Bija arī vēl citi līdzīgi gadījumi, un tāpēc Madonas pilsētas valde 1941. gada
14. augustā apriņķa policijas priekšniekam adresētajā vēstulē norādīja, ka pilsētas
valde nevar uzņemties atbildību par mantu saglabāšanu, ja tās nezināmu apstākļu dēļ
ar policijas amatpersonu ziņu tiek izdalītas. 91 Gandrīz vienlaikus ar šiem notikumiem
augustā un arī vēlāk septembrī, kad daļa ebreju mantu bija jau pārvesta uz Madonu,
pilsētas valde saņēma vairāku privātpersonu un organizāciju gan pamatotus, gan arī
nepamatotus lūgumrakstus par pārņemtās mantības dalīšanu, un veidojās interesanta
situācija. 1941. gada 12. augustā Madonas Patērētāju biedrība pilsētas valdei adresētajā
vēstulē lūdza cūku nobarošanai piešķirt ebreja Bella veikala pagrabā esošos
kartupeļus. 92 Savukārt vairākas privātpersonas lūdza kompensēt tām ebreju dēļ radušos
zaudējumus. Tā, piemēram, lazdonieša Reinholda Rozīša vēstulē lasām: “1939. gada
21. aprīlī Madonas žīds Krūmers nopirka no manis zirgu, samaksādams par to man
tikai piekto daļu (50 rbļ.) no prasītās summas (250 rbļ.). Tā kā žīds ir palicis man
parādā 200 rubļus, tad lūdzu izsniegt man žīda mantas minētās summas apmērā, lai
parāds būtu nolīdzināts.” 93 Līdzīgs saturs bija madonieša Ēvalda Kolla vēstulei, kurš
lūdza kompensēt pie ebreja Evjana Eliasa nopelnīto, bet neizmaksāto atalgojumu no
ebrejiem konfiscētās naudas. 94 Pēteris Bromults no Oļu pagasta Madonas pilsētas valdei
lūdza atdot ebreja Pergamoņina apavu darbnīcā Madonā, Vienības ielā 6, ko pēc ebreju
arestēšanas ir pārņēmusi pilsētas valde, līdz karam nodotās kurpes. 95 Visos gadījumos
Madonas pilsētas valde lūgumus noraidīja, pamatojoties uz to, ka visas ebreju mantas ir
policijas rīcībā un pilsētas valdei nav tiesību ar tām rīkoties. Tikpat neveiksmīgi beidzās
dažādu organizāciju lūgumi. Noraidīts tika Mārcienas Krājaizdevu sabiedrības lūgums
dzēst arestētā Judeļa Birkenfelda parādu. 96 Arī Kalsnavas pagasta valde 1941. gada
septembrī noraidīja vairāku atjaunoto organizāciju (piemēram, “Pērkoņkrusta” nodaļa)
prasības dalīt ebreju mantu. Pagasta valdes atbildē ir lasāms, ka mantu nav tik daudz
un to dalīšana var izraisīt šķelšanos un strīdus, kas var ietekmēt pagasta sabiedrisko
dzīvi. Vēl interesantāka situācija bija izveidojusies Madonas Patērētāju biedrībā, kas