Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 23.sējums

Aigars Urtāns. Ebreju īpašumu ekspropriācija Ludzas un Madonas apriņķī vācu okupētajā Latvijā
namu tika atvestas ebrejiem atņemtās mantas, nauda un vērtslietas. Daļu šīs mantības,
kā norādīts iepriekš, aizveda uz Gulbeni, bet daļa vēl līdz pat oktobrim neuzskaitīta atradās
Aizsargu namā A. Vīksniņa darba kabinetā. 82 Izmeklēšanas materiālos par ebreju
mantu piesavināšanos Litenē ir liecības, ka pagastā notikusi ebreju atstātās mantības
izlaupīšana, un vairāki liecinieki apgalvoja, ka pats A. Vīksniņš daļu ebreju mantu un
vērtslietas izdalījis savai sievai un radiniekiem. 83 Taču acīmredzot tas netika pierādīts,
un izmeklēšanas noslēgumā 1942. gada 24. janvārī attiecībā uz A. Vīksniņu konstatēja:
“A. Vīksniņš pie žīdu nosūtīšanas no Litenes uz Gulbeni ir par atņemtām mantām un
naudu sastādījis aktus un līdz ar žīdiem nodevis tos divos gadījumos iecirknī Gulbenē,
bet trešajā gadījumā, kad žīdi nošauti uz vietas turpat Litenē, [..] SS grupas pārstāvji
atļāvuši soda eskpedīcijas grupas kareivjiem ņemt priekš sevis no žīdu mantām, kas
vien tīk. Atlikušās mantas palika Litenes pagasta valdes rīcībā, kas tās nodeva pagasta
nespējniekiem. Palikusī nauda nodota Drošības policijas darbiniekam Arvīdam
Dzelmem. Tā kā žīdu mantu atņemšana un piesavināšanās notikusi ar priekšniecības
ziņu, tad pārkāpums nav izdarīts un izziņas tālāka vešana nav vajadzīga.” 84
Krimināllietu par ebreju atstāto mantu piesavināšanos ierosināja arī Gulbenē, kur
ieslodzījuma vietā “Garkalnu rijās” dzelzceļa stacijā pēc ebreju aizvešanas uz Liteni
palika liels daudzums mantu. Kā jau minēts, ēkas aizslēdza un logus aizsita ar finieri,
taču, kad pēc dažām dienām tur ieradās Gulbenes pilsētas mantu savākšanas komisija,
tā konstatēja, ka durvis un logi ir atlauzti un daudzas mantas izzagtas. Balstoties uz
aculiecinieku ziņojumiem, par notikušo tika ierosināta krimināllieta pret Jāni un Alvīni
Meisiem, kā arī pret Jāni Mašinski-Matisonu, 85 taču par tās iznākumu nav informācijas.
Ebrejiem atņemto mantu piesavināšanās bija vērojama arī citur Madonas apriņķī.
1941. gada 24. jūlijā Madonas pilsētas valdē tika saņemta ar roku rakstīta anonīma
vēstule, ka ebreja Frišera mēbeles piesavinājies ebreju mantu savākšanai norīkotais
strādnieks Aleksandrs Čačs un mājas sētnieks Šuriņš. Vēstulē ir minēts, ka arī citos
gadījumos abi tikai daļu mantības ir aizveduši uz pilsētas valdes noliktavām, jo daudzas
mantas jau ir paspējuši nodot saviem radiem un draugiem, bet A. Čača malkas šķūnī
joprojām ir ebreju mēbeles, apģērbi un sadzīves priekšmeti. 86 Arī šajā gadījumā dokumentu
trūkums neļauj līdz galam izzināt turpmāko valdes rīcību un notikumu attīstību.
Ar ebreju mantu piesavināšanos, iespējams, bija saistīta 1941. gada 6. oktobrī notikusī
mantu pārņemšana (tajā piedalījās Madonas pilsētas valdes kancelejas ierēdnis
ar zīmīgu uzvārdu – Žīdiņš) organizācijas “Pērkoņkrusts” mītnē Madonā, Vienības ielā 6.
Par šo gadījumu nekas vairāk nav zināms kā vien tas, ka pilsētas valdē par mantu
esamību šajās telpās bija paziņojis madonietis Alberts Vidušs. 87
Liezēres pagastā ebreju mantas bija piesavinājušies vairāki vērmahta karavīri. Tur
ceļu krustojumā, kura tuvumā atradās ebreja Evjana veikals, pēc mantu pārņemšanas
tika ierīkots pašaizsardzībnieku postenis, taču kādā naktī ap 20. jūliju četri vācu karavīri,
129